Aprūpētāju izdegšanas tests
Aprūpēt tuvu cilvēku (slimu, novecojušu, ar invaliditāti) ir darbs bez atvaļinājuma, bez maiņām un bieži bez pateicības, ko sabiedrība uzskata par pašsaprotamu. Aprūpētāji gadiem ilgi nes otru cilvēku uz saviem pleciem, bet savu nogurumu pamana tikai tad, kad baterija jau ir tukša: pētījumos šo parādību sauc par aprūpētāja slodzi, un tās mērīšanas klasika ir Zarita slodzes aptauja.
Divpadsmit mūsu pašu sagatavoti jautājumi balstās uz to pašu slodzes ideju, taču tā nav Zarita aptauja vai tās tulkojums, tāpēc rezultātu nedrīkst salīdzināt ar oficiālajiem tās punktiem. Jautājumi nav paredzēti, lai novērtētu, vai jūs labi aprūpējat (jūs aprūpējat, un ar to pietiek), bet lai izmērītu, cik tas maksā jums.
Sāciet testu
Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.
Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.
Jūsu iepriekšējie šī testa rezultāti
Rezultāti glabājas tikai jūsu pārlūkprogrammā un netiek nekur sūtīti. Atkārtojot testu ik pēc dažām nedēļām, redzēsiet savas izmaiņas.
Kas ir aprūpētāja slodze un kāpēc tā ir neredzama?
Aprūpētāja slodze ir fizisko, emocionālo, sociālo un finansiālo izmaksu kopums, ko piedzīvo cilvēki, kuri aprūpē kādu tuvinieku. Pētījumi, kuros slodzes mērīšanai bieži izmanto Zarita aptauju, rāda līdzīgu ainu: tuviniekiem, kuri aprūpē ilgstoši, biežāk ir depresija un trauksme, biežāk sūdzas par veselību, bet dažos pētījumos lielu spriedzi izjūtošiem aprūpētājiem konstatēts arī augstāks mirstības risks. Tā nav vāju cilvēku problēma, bet hroniska stresa bez atjaunošanās fizioloģija.
Neredzama tā ir divu iemeslu dēļ: pašam aprūpētājam to redzēt neļauj vainas sajūta („viņam taču ir grūtāk nekā man”), bet apkārtējiem ir ērti to neredzēt, jo redzēšana uzliktu pienākumus. Tāpēc pirmais solis vienmēr ir viens un tas pats: atzīt, ka aprūpe ir darbs, un strādājošajam pienākas atpūta.
Dusmas un vaina: divas visnormālākās aprūpētāja emocijas
Gandrīz visi cilvēki, kuri ilgstoši aprūpē tuvinieku, izjūt dusmas: uz aprūpējamo, uz likteni, uz radiniekiem, kuri nepalīdz, uz sevi. Un gandrīz visi par to jūt vainu, jo „uz slimu cilvēku dusmoties nedrīkst”. Svarīgi zināt: dusmas nav mīlestības pretstats, bet izsīkuma signāls, tāpat kā izsalkums vai nogurums. Tās liecina nevis par to, ka esat slikts cilvēks, bet par to, ka pārāk ilgi dodat vairāk, nekā saņemat.
Ar vainas sajūtu palīdz vienkāršs tests: ko jūs teiktu draugam, kurš trīs gadus bez atpūtas kopj savu mammu un dažreiz uz viņu sadusmojas? Noteikti ne „tu esi briesmīgs cilvēks”. Pret sevi der tas pats standarts.
Kur meklēt palīdzību
Reālu palīdzību vērts meklēt vairākos virzienos. Pašvaldības sociālais dienests: informācija par aprūpi mājās, dienas centriem, iespējām uz laiku nodot tuvinieka aprūpi citiem, lai jūs varētu atpūsties, un par pieejamo atbalstu. Ģimenes ārsts: aprūpējamā cilvēka vajadzību izvērtēšana, nosūtījumi un vienlaikus arī jūsu pašu veselība. Nevalstiskās organizācijas un pacientu biedrības (piemēram, demences jomā) bieži rīko tuvinieku atbalsta grupas, kur var runāt, neko daudz nepaskaidrojot, jo citi saprot no pusvārda.
Emocionālam atbalstam visu diennakti darbojas Skalbes krīzes tālrunis 116 123 (bez maksas), un tajā var zvanīt arī aprūpētāji. Ja jūtaties ļoti slikti, vērsieties arī pie psihologa vai psihoterapeita.
Biežāk uzdotie jautājumi
Mani māc vainas sajūta, pat tikai iedomājoties par palīdzību no malas. Vai tas ir normāli?
Ļoti normāli un ļoti netaisnīgi pret jums. Palīdzības pieņemšana nav tuvinieka nodevība, bet nosacījums, lai aprūpi varētu turpināt ilgtermiņā: izsīcis aprūpētājs agrāk vai vēlāk vairs nespēj aprūpēt vispār. Labākie aprūpētāji nav tie, kuri visu dara vieni, bet tie, kuri prot noorganizēt palīdzību.
Ģimene nepalīdz, visa aprūpe gulstas uz mani. Ko darīt?
Vispirms lūdziet konkrēti: nevis „palīdziet vairāk”, bet „pārņem otrdienu vakarus” vai „samaksā par aprūpētāju reizi nedēļā”. Cilvēki bieži nepalīdz nevis ļaunprātības dēļ, bet tāpēc, ka nezina, ar ko sākt. Ja ģimenes atbalsta tiešām nav, tās pašas vajadzības formulējiet pašvaldības sociālā dienesta darbiniekiem: viņiem tas ir ikdienas darbs.
Ar ko šis tests atšķiras no izdegšanas testa?
Klasiskais izdegšanas tests mēra izdegšanu darbā, bet šis ir pielāgots aprūpes situācijai: šeit ir citi slodzes avoti (vainas sajūta, izolācija, attiecības ar aprūpējamo) un citi risinājumi (sociālie pakalpojumi, atelpa). Ja aprūpi apvienojat ar darbu, vērts izpildīt abus.
Vai manas atbildes tiek saglabātas?
Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkprogrammā, atbildes netiek nekur nosūtītas un nekur saglabātas.
Avoti un metodika
Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.
Paldies! Jūsu viedoklis palīdz mums uzlabot vietni.