Audzināšanas stila tests
Kā jūs reaģējat, kad bērns neievēro norunu? Cik viņa dzīvē ir noteikumu un cik siltuma? Psiholoģe Diana Baumrinda, izpētījusi simtiem ģimeņu, aprakstīja audzināšanas stilus pēc divām asīm: prasīgums (noteikumi, gaidas) un atsaucība (siltums, uzmanība bērna vajadzībām). No to kombinācijām rodas četri stili, kuru ietekmi uz bērniem zinātnieki pēta jau pusgadsimtu.
Sešpadsmit ikdienas situācijas parādīs, kurš stils dominē jūsu audzināšanā. Atbildiet atbilstoši tam, kā patiesībā rīkojaties, nevis kā gribētu rīkoties, jo rezultāts noder tikai tad, ja tas ir godīgs.
Sāciet testu
Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.
Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.
Jūsu iepriekšējie šī testa rezultāti
Rezultāti glabājas tikai jūsu pārlūkprogrammā un netiek nekur sūtīti. Atkārtojot testu ik pēc dažām nedēļām, redzēsiet savas izmaiņas.
Četri audzināšanas stili: kas tos atšķir?
Audzināšanas stilu tipoloģiju 20. gadsimta sešdesmitajos gados izveidoja psiholoģe Diana Baumrinda, un vēlāk to papildināja pētnieki Eleanor Maccoby un John Martin. Stilus izšķir pēc divām asīm: prasīguma (cik daudz gaidu un robežu jūs izvirzāt) un atsaucības (cik daudz siltuma, uzmanības un jūtīguma pret bērna vajadzībām).
- Autoritatīvs (augsts prasīgums un augsta atsaucība): skaidras robežas ar siltumu un paskaidrojumiem. Pētījumos saistīts ar vislabākajiem rezultātiem bērniem.
- Autoritārs (augsts prasīgums un zema atsaucība): stingra kārtība, paklausība, maz dialoga.
- Pieļāvīgs (zems prasīgums un augsta atsaucība): daudz mīlestības, maz robežu.
- Distancēts (zems prasīgums un zema atsaucība): minimāla iesaiste bērna dzīvē.
Kāpēc autoritatīvais stils darbojas vislabāk?
Desmitiem ilgtermiņa pētījumu dažādās kultūrās rāda vienu un to pašu ainu: autoritatīvi audzināti bērni izaug ar augstāku pašvērtējumu, labāku pašregulāciju, spēcīgākām sociālajām prasmēm un labākiem mācību rezultātiem, un pusaudža gados retāk iesaistās riskantā uzvedībā.
Mehānisms ir vienkāršs: robežas māca bērnam vadīt sevi, bet siltums ļauj justies drošam un vērsties pie vecākiem, kad ir grūti. Ja ir tikai robežas bez siltuma, bērns paklausa aiz bailēm un slēpj problēmas; ja tikai siltums bez robežām, viņš jūtas mīlēts, bet neiemācās savaldību; ja nav ne viena, ne otra, viņš paliek viens.
Svarīgi arī tas, ko pētījumi nerāda: ka vecākiem jābūt nevainojamiem. Bērna attīstībai nozīme ir dominējošajam modelim, nevis atsevišķām kļūdām, jo ikviens vecāks dažreiz uzkliedz vai piekāpjas. Atšķirību rada virziens un spēja salīgt mieru pēc konflikta.
Vai savu audzināšanas stilu var mainīt?
Jā, audzināšanas stils ir ieradumu kopums, nevis rakstura spriedums. Visbiežāk tas ir mantots: audzinām bērnus tā, kā audzināja mūs, vai arī pretēji, darot pretējo tam, ko darīja mūsu vecāki (tā stingri audzināti vecāki kļūst pieļāvīgi). Jau tas vien, ka to pamanāt, ir puse no pārmaiņām.
Praktiskais ceļš: izvēlieties vienu situāciju, kas atkārtojas (piemēram, strīdi par ekrāniem), un apzināti mainiet savu reakciju tikai tajā: skaidra robeža, paskaidrojums, konsekventas sekas, siltums pēc konflikta. Kad jaunais modelis nostiprinās, paplašiniet to tālāk. Ja vecāku loma jūs nogurdina vai regulāri beidzas ar dusmām, vērts pārbaudīt arī savus resursus: vecāku tests un stresa tests palīdzēs saprast, kur atbalsts vispirms vajadzīgs jums pašiem.
Biežāk uzdotie jautājumi
Kurš audzināšanas stils ir vislabākais?
Pētījumi konsekventi rāda, ka vislabākie rezultāti bērniem saistīti ar autoritatīvo stilu, proti, ar skaidrām robežām kopā ar siltumu un dialogu. Taču tas ir virziens, nevis pilnības standarts: vissvarīgākais ir dominējošais modelis, nevis atsevišķas kļūdas.
Ko darīt, ja manā rezultātā vairāki stili ir gandrīz vienādi?
Tas ir normāli, jo lielākā daļa vecāku apvieno stilus, un rīcība mainās atkarībā no situācijas un noguruma. Skatieties uz diviem augstākajiem stabiņiem: tie parāda jūsu ierasto repertuāru un virzienu, ko vērts stiprināt vai mīkstināt.
Bet ja mēs ar partneri audzinām atšķirīgi?
Tas ir bieži un pats par sevi nekaitē, jo bērni lieliski saprot, ka vecāki ir atšķirīgi. Problēmas rodas, kad vecāki atklāti apstrīd viens otru. Vērts abiem izpildīt testu un vienoties par dažiem kopīgiem neapspriežamiem noteikumiem.
Vai stilam jāatbilst bērna vecumam?
Pamatprincipi paliek tie paši, bet forma mainās: mazam bērnam vajag vairāk tiešas vadības, bet pusaudzim arvien vairāk balsstiesību un sarunu. Autoritatīvais stils dabiski „aug līdzi” bērnam.
Vai šis tests vērtē mani kā vecāku?
Nē, tas parāda ieradumu virzienu, nevis jūsu vērtību. Audzināšanas stils mainās līdz ar zināšanām, atbalstu un resursiem. Tieši tam tests arī paredzēts: pamanīt modeli, ko, iespējams, gribēsiet koriģēt.
Avoti un metodika
Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.
- Baumrind D. (1966). Effects of Authoritative Parental Control on Child Behavior. Child Development.
- Maccoby E. E., Martin J. A. (1983). Socialization in the context of the family: Parent-child interaction. Handbook of Child Psychology.
Paldies! Jūsu viedoklis palīdz mums uzlabot vietni.