Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Kā runāt ar pusaudzi, lai viņš tiešām dzirdētu

Ģimene un bērni VisiTesti.lv redakcija
Kā runāt ar pusaudzi, lai viņš tiešām dzirdētu
Foto: StockSnap (CC0)

„Kā skolā?” „Normāli.” „Un kā draugi?” „Labi.” Un durvis aizveras. Ja šī saruna jums ir pazīstama, jūs neesat vieni: pusaudža attālināšanās ir visbiežākā vecāku sūdzība un vienlaikus normāla attīstības daļa. Taču „normāla” nenozīmē, ka saikne nav iespējama. Tai vienkārši vajadzīgi citi noteikumi nekā līdz šim, un par tiem ir šis raksts.

Kas notiek pusaudža galvā (un kāpēc tas nav par jums)

Pusaudža gados smadzenēs notiek kapitālais remonts: emociju sistēma jau darbojas ar pilnu jaudu, bet bremžu un plānošanas centrs (prefrontālā garoza) nobriest tikai ap 25 gadu vecumu. Rezultāts ir spēcīgas emocijas ar stūri, kas nepaspēj tām līdzi. Vienlaikus notiek šī vecuma svarīgākais uzdevums, proti, atdalīšanās: pusaudzim jākļūst par atsevišķu cilvēku, un šim nolūkam ir jāattālinās no vecākiem un jātuvojas vienaudžiem. Viņa noslēgtība nav mīlestības beigas, bet patstāvības būvlaukums.

No tā izriet svarīgākā skatpunkta maiņa: jūsu mērķis vairs nav kontrolēt plūsmu („visu zināt”), bet palikt par ostu, tas ir, par vietu, kurp atgriezties vētras laikā. Osta nedzenas pakaļ kuģim, tā spīd kā bāka un gaida.

Septiņi noteikumi, kas darbojas

1. Jautājiet tā, lai nevarētu atbildēt „normāli”

Uz slēgtiem jautājumiem nāk slēgtas atbildes. „Kā skolā?” vietā pajautājiet „kas šodien bija pats absurdākais?”, „ja tu varētu uz visiem laikiem izmest vienu mācību priekšmetu, kuru tu izvēlētos?”, „kurš no skolotājiem šodien kaitināja visvairāk?” Jautājumi, kuros ir viedoklis, humors vai izvēle, ieslēdz sarunu, bet anketas jautājumi to izslēdz.

2. Runājiet blakus, nevis aci pret aci

Nopietnākās sarunas ar pusaudžiem nenotiek pie galda formātā „mums jāparunā” (tā ir pratināšanas scenogrāfija), bet darot kaut ko kopā: automašīnā, gatavojot ēst, ejot pastaigā ar suni. Skatiens uz ceļu, nevis acīs, noņem spiedienu, un vārdi nāk paši. Automašīna vispār ir labākais sarunu kabinets: neviens nevar aizbēgt, un skatīties jāskatās uz priekšu.

3. Kad pusaudzis beidzot runā, tikai klausieties

Visbiežākā vecāku kļūda ir šāda: pusaudzis sāk stāstīt, bet vecāki pēc 30 sekundēm ieslēdz lekciju („es taču teicu”, „vajadzēja darīt tā”). Smadzenes piefiksē, ka stāstīšana nozīmē pamācību, un nākamreiz pusaudzis klusēs. Noteikums: vispirms tikai klausīšanās un atspoguļošana („izklausās, ka tas bija ļoti netaisnīgi”, „saprotams, ka tu sadusmojies”). Padomu dodiet tikai pēc tam, kad esat pajautājuši: „Gribi, lai pasaku, ko es domāju, vai lai vienkārši uzklausu?” Šis jautājums ir viens no spēcīgākajiem rīkiem visā rakstā.

4. Nenobīstieties no satura

Ja pusaudzis atzīstas, ka smēķē, lieto alkoholu, kaut kas nav izdevies vai viņam ir sāpīgas domas, bet jūs eksplodējat, viņš iemācās nevis „to nedarīt”, bet „to nestāstīt”. Zelta formula ir šāda: vispirms pateicieties par uzticēšanos („priecājos, ka man pateici, tas ir svarīgi”), tad risiniet pašu jautājumu mierīgā tonī, labāk nedaudz vēlāk. Jūsu reakcija uz pirmo smago atzīšanos nosaka, vai būs otrā.

5. Cieniet teritoriju, vienojieties par robežām

Istaba, sarakste, draugi ir pusaudža suverenitātes zonas. Pilnīga kontrole (lasīt ziņas, „jo es esmu vecāks”) sagrauj uzticēšanos, kuru pēc tam vairs neatjaunosiet. Darbojas kas cits: skaidras, kopā pārrunātas robežas tur, kur svarīga ir drošība (kur tu esi, kad atgriezīsies, kas notiek ballītēs), un patstāvība visur citur. Robežas bez attiecībām rada dumpi, bet attiecības bez robežām rada nedrošību, tāpēc vajag abus. Savu līdzsvaru varat pārbaudīt ar audzināšanas stila testu.

6. Trāpiet viņu laikā

Pusaudžu bioloģiskais pulkstenis ir nobīdīts uz vēlāku laiku: no rīta viņi ir kā zombiji, bet atveras visbiežāk vakarā, dažreiz tieši pirms miega, kad jums baterija jau ir tukša. Diemžēl laiku šeit izvēlaties nevis jūs: saruna virtuvē pie tējas pulksten 23 var būt vērtīgāka par nedēļu mēģinājumu dienas laikā. Kad šāds logs atveras, nolieciet telefonu malā, jo šie brīži ir īsi un neatkārtojas pēc grafika.

7. Pēc konflikta attiecības labojiet pirmie

Konflikti ar pusaudzi ir neizbēgami un pat vajadzīgi, jo tajos trenējas sarunu prasmes. Labas ģimenes pazīme nav konfliktu neesamība, bet labošana: kad emocijas norimušas, pieiet pirmajam un atzīt savu daļu („pārspīlēju ar toni, atvaino, bet tēma joprojām ir svarīga”). Tā jūs iemācāt to, ko neiemācīs neviena lekcija: ka attiecības pārdzīvo dusmas un ka arī pieaugušie atvainojas.

Kad „noslēdzies pusaudzis” nav norma, bet signāls

Attālināšanās no vecākiem ir norma. Attālināšanās no visa nav. Satraucieties un rīkojieties, ja vairākas nedēļas redzat vairākas no šīm pazīmēm: pazuduši draugi un vaļasprieki (nevis mainījušies, bet pazuduši), sabrūk miegs vai ēšana, krītas atzīmes visos priekšmetos, ir pastāvīga aizkaitināmība vai apātija, runas par bezjēdzību, paškaitējuma pēdas. Šādā gadījumā runājiet tieši un maigi („redzu, ka tev jau kādu laiku ir grūti, es nesodīšu, es gribu palīdzēt”) un vērsieties pie speciālista: ģimenes ārsta, bērnu psihiatra vai psihologa. Pusaudzis var zvanīt arī uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116 111 (visu diennakti), bet pieaugušais uz krīzes tālruni 116 123 (visu diennakti, bez maksas). Ja ir tieši draudi dzīvībai, zvaniet 112 vai 113. Pirmo skatu no malas uz bērna uzvedību var palīdzēt iegūt bērna uzvedības tests.

Spēle uz ilgu laiku

Un pēdējais, iespējams, svarīgākais fakts no ilgtermiņa pētījumiem: pusaudžiem, kuri saka „ar vecākiem varu runāt par visu”, ir mazāka depresijas, atkarību un riskantas uzvedības iespējamība, taču šī saikne veidojas nevis ar sarunu daudzumu, bet ar to drošību. Simts „kā skolā?” nesver tik daudz kā viena reize, kad, atzinies kaut kā briesmīgā, viņš izdzirdēja „paldies, ka pateici”.

Pusaudža gadi beidzas. Attiecības, kuras tajos saglabāsiet, paliek uz gadu desmitiem, un tās ir katra pacietības vakara vērtas. Bet labāk saprast, kas vispār notiek jūsu pusaudža iekšienē, palīdzēs personības tests pusaudžiem. Visinteresantāk ir tad, ja pusaudzis to aizpilda pats un salīdzina ar to, kā viņu redz vecāki, jo jau šis salīdzinājums nereti kļūst par gada labāko sarunu.

Šis raksts ir paredzēts izglītošanai un neaizstāj speciālista konsultāciju.

Avoti: Siegel D. J. Brainstorm: The Power and Purpose of the Teenage Brain (2013); Steinberg L. Age of Opportunity (2014); Faber A., Mazlish E. How to Talk So Teens Will Listen; Resnick M. D. u. c. (1997). Protecting adolescents from harm: Findings from the National Longitudinal Study on Adolescent Health. JAMA.

Vai šī lapa jums bija noderīga?

Līdzīgi raksti