Psiholoģija oficiāli atzīst, ka fobija var rasties gandrīz no jebkā, jo smadzeņu briesmu sistēmai ir pilnīgi vienalga, vai objekts ir loģisks. Tāpēc līdzās klasiskajām bailēm no zirnekļiem un augstuma pastāv fobijas, kas izklausās pēc anekdotēm, bet to īpašniekiem ir pilnīgi nopietna ikdiena. Izstaigāsim dīvaināko fobiju muzeju, bet beigās atšķirsim īstās no interneta izdomātajām.
Valodas humora izjūta: fobijas, kuru nosaukumi paši ir sods
Hipopotomonstroseskvipedaliofobija ir bailes no gariem vārdiem. Jā, cilvēki, kuri baidās no gariem vārdiem, savu baiļu apzīmēšanai saņēma terminu, kas angliski ir 36 burtus garš, un tā ir psiholoģijas melnā humora virsotne (nopietnos avotos lieto pieklājīgāku terminu „seskvipedaliofobija”). Tās reālā versija parasti ir sociālās trauksmes paveids: bailes publiski kļūdīties, izrunājot sarežģītu vārdu.
Fobofobija ir bailes no pašām bailēm. Izklausās pēc vārdu spēles, bet mehānisms ir reāls un nopietns: tā darbojas panikas traucējumi, kad cilvēks sāk baidīties nevis no situācijām, bet no pašām panikas lēkmēm, un šī „baiļu gaidīšana” kļūst par dzinējspēku (plašāk rakstām par panikas lēkmēm).
Ikdiena, kas biedē
Alliumfobija ir bailes no ķiplokiem. Retums, kas visbiežāk saistīts ar spēcīgu reakciju uz smaržu vai sliktu pieredzi, un vampīriem te nav nekāda sakara.
Turofobija ir bailes no siera. Aprakstīti reāli gadījumi, kad cilvēkiem kļūst slikti jau no siera skata vai smaržas, visbiežāk pēc bērnības epizodes ar bojātu produktu. Mehānisms ir tāds pats kā bailēm no vemšanas: smadzenes ir ierakstījušas „šī lieta nozīmē saindēšanās briesmas”.
Koulrofobija ir bailes no klauniem, tik izplatītas, ka saukt tās par „dīvainām” būtu negodīgi (pētījumos tās atzīst ievērojama daļa pieaugušo!). Iemesls ir interesants: klauna seja ir „gandrīz cilvēks, bet ne gluži” (sastingis smaids, paslēpta īstā mīmika), un smadzenes šādas nenolasāmas sejas instinktīvi nemīl.
Omfalofobija ir bailes no nabām: cilvēks nespēj pieskarties savai vai citu nabai, bet daži pat skatīties uz to. Tā sastopama biežāk, nekā varētu domāt, pilnīgi veselu cilvēku vidū.
Pogonofobija ir bailes no bārdām. Tā ir iekļauta nopietnās vārdnīcās un visbiežāk rodas pēc nepatīkamas pieredzes ar bārdainu cilvēku bērnībā vai „paslēptas sejas” trauksmes dēļ (atkal tas pats nenolasāmas sejas mehānisms).
Skaitļi, datumi un debess ķermeņi
Triskaidekafobija ir bailes no skaitļa 13, kas Rietumu kultūrā ir tik dziļi iesakņojušās, ka debesskrāpjus mēdz būvēt bez 13. stāva un lidmašīnās mēdz nebūt 13. rindas. Tās māsa paraskevidekatriafobija ir bailes no piektdienas, 13. datuma (ir arī Āzijas variants, tetrafobija, proti, bailes no skaitļa 4, kuras dēļ daudzās Āzijas ēkās, arī slimnīcās, nav 4. stāva). Interesantākā ir robeža starp māņticību un fobiju: māņticība nozīmē „nepatīkami, bet dzīvoju”, bet fobija ir tad, kad piektdienā, 13. datumā, cilvēks neiet uz darbu.
Selenofobija ir bailes no Mēness, bet heliofobija no Saules. Pēdējai var būt nopietns kodols: dažreiz tās nav bailes no pašas Saules, bet ārkārtīgas bailes no ādas vēža, kas pieder pie veselības trauksmes saimes.
Eksistenciālā nodaļa
Apeirofobija ir bailes no bezgalības: šausmas, kas pārņem, mēģinot aptvert mūžību vai Visuma bezgalīgumu. Interneta forumos ir tūkstošiem liecību (visbiežāk tās sākas pusaudža gados, naktī, pēc domas „bet kas būs pēc nāves, VIENMĒR?”), un būtībā tā ir baiļu no nāves filozofiskā māsīca.
Hronofobija ir bailes no laika ritējuma: panika, apzinoties, ka laiks iet neatgriezeniski. Biežāk sastopama vecākā vecumā un cietumos (aprakstīta kā „ieslodzīto neiroze”).
Atazagorafobija ir bailes tikt aizmirstam. Nosaukums ir dīvains, bet saturs dziļi cilvēcīgs, un mūsdienās to piemin, runājot par trauksmi sociālajos tīklos.
Interneta folklora: fobijas, kuru nav
Daļa „fobiju”, kas izplatās internetā, ir joki vai mēmi, kas nekad nav aprakstīti klīniskajā literatūrā:
- Anatidaefobija ir „bailes, ka kaut kur, kaut kādā veidā jūs vēro pīle”. Tas ir komiksa The Far Side joks, kas kļuvis par mēmu, nevis diagnoze (lai gan kā mēms tas ir nemirstīgs).
- Hipopotomonstroseskvipedaliofobijas nosaukums, kā jau minēts, arī ir apzināts joks, lai gan pašas bailes no gariem vārdiem var būt reālas.
- Luposlipafobija ir „bailes, ka jūs ar zeķēm kājās uz tikko vaskotas grīdas ap virtuves galdu vajā vilki”, vēl viens The Far Side darbs.
Kā atšķirt? Īstu fobiju raksturo nevis eksotisks nosaukums, bet mehānisms: spēcīga, nekontrolējama baiļu reakcija, izvairīšanās un ciešanas. Nosaukums var būt kaut vai latīņu cirks, svarīgi ir tas, vai aiz tā ir cilvēks, kurš cieš.
Nopietnās beigas: kāpēc visas šīs fobijas ir „normālas”
Aiz katras dīvainas fobijas slēpjas tas pats, pilnīgi nopietnais mehānisms, kas aiz bailēm no zirnekļiem vai augstuma: smadzeņu briesmu centrs ir sasaistījis objektu ar draudiem (pieredzes, redzētas reakcijas vai pat viena spilgta murga dēļ) un tagad automātiski spiež trauksmes pogu. Smadzenēm ir vienalga, ka tas ir siers. Un ārstēšana darbojas tieši tāpat: pakāpeniska ekspozīcijas terapija sekmīgi palīdz gan pret triskaidekafobiju, gan turofobiju, bieži vien tikai dažos seansos, jo „dīvainās” fobijas parasti ir šauras un lieliski padodas pārmācīšanai.
Tāpēc, ja jums ir savas dīvainās bailes, par kurām apkārtējie smejas, ziniet trīs lietas: jūs neesat vieni (katrai šajā rakstā minētajai fobijai ir reāli īpašnieki), jūsu smadzenes ir veselas (tikai pārlieku centīgas), un tas ir lieliski ārstējams. Bet, ja jūsu bailes ir no izplatītākajām, mūsu fobiju testu kategorijā atradīsiet testu, ar ko tās izmērīt.
Šis raksts ir izglītojoša izklaide ar nopietnu kodolu, un fobiju nosaukumu saraksti dažādos avotos atšķiras, jo vairums no tiem nav oficiāli diagnostikas termini.
Avoti: DSM-5, specifiskās fobijas kritēriji (fobijas objekts var būt jebkas); phobialist.com, F. Culbertson fobiju nosaukumu arhīvs; van Venrooij L. T., Barnhoorn P. C. (2017). Coulrophobia: how irrational is fear of clowns? European Journal of Pediatrics.