Baidīties no čūskas ir saprātīgi. Neiet uz mežu, nebraukt pie draugiem uz lauku māju un pārbaudīt katru zāles pudurīti jau ir fobija. Robeža starp veselīgām bailēm un fobiju iet nevis caur sajūtas stiprumu, bet caur tās cenu: fobija ir bailes, kas sāk diktēt dzīves lēmumus.
Ar ko fobija atšķiras no bailēm?
Bailes ir normāla un dzīvībai svarīga reakcija uz briesmām. Fobija atšķiras ar četrām pazīmēm. Tā ir nesamērīga ar reālajiem draudiem (sirds dauzās no zirnekļa fotogrāfijas), nekontrolējama (zināšana, ka „nekas nenotiks”, nepalīdz), liek izvairīties (maršruti, plāni un lēmumi tiek pārveidoti ap bailēm) un traucē dzīvot, jo ierobežo darbu, veselību, attiecības vai brīvību.
Fobijas ir biežākie trauksmes spektra traucējumi: specifisku fobiju dzīves laikā piedzīvo aptuveni katrs desmitais cilvēks. Vienlaikus tās ir vislabāk ārstējamās grūtības, bet par to sīkāk raksta beigās.
Trīs lielās fobiju grupas
Klīniskās klasifikācijas izšķir trīs galvenos veidus, un atšķirības starp tiem ir svarīgas, jo nedaudz atšķiras arī ārstēšanas akcenti.
1. Specifiskās fobijas: bailes „ar adresi”
Tās ir spēcīgas bailes no konkrēta objekta vai situācijas. Tās iedala piecos apakštipos:
- Bailes no dzīvniekiem: no zirnekļiem, čūskām, suņiem, kukaiņiem. Visbiežākās no visām, bieži sākas bērnībā.
- Bailes no dabiskās vides: no augstuma, negaisa, ūdens un dziļuma, tumsas, uguns.
- Bailes no asinīm, injekcijām un traumām: no asinīm, adatām, zobārsta. Šis apakštips ir īpašs, jo parastās reakcijas „bēgt vai cīnīties” vietā bieži ieslēdzas pretējā: asinsspiediens krītas, un cilvēks noģībst. Tāpēc tā ārstēšanā izmanto īpašu muskuļu sasprindzināšanas tehniku.
- Situatīvās bailes: no lidošanas, slēgtām telpām, braukšanas ar auto, liftiem, tiltiem.
- Citas bailes: no vemšanas, dzemdībām, mikrobiem, nāves un daudzas retākas.
Specifiskās fobijas kodols ir šāds: smadzeņu mandeļveida ķermenis kādreiz ierakstīja „šī lieta ir briesmas” (caur sāpīgu pieredzi, redzētu piemēru vai pat dzirdētu stāstu) un tagad ieslēdz trauksmi automātiski, apejot racionālo prātu. Tāpēc pārliecināšana ar faktiem fobiju neārstē, jo smadzenes vajag pārmācīt ar pieredzi.
2. Sociālā fobija: bailes tikt novērtētam
Sociālā trauksme nav kautrīgums, bet spēcīgas bailes no situācijām, kurās cilvēku var vērot un tiesāt: runāt grupā, ēst citu klātbūtnē, būt uzmanības centrā. Baiļu objekts šeit nav ārēja lieta, bet citu cilvēku viedoklis, tāpēc arī izvairīšanās ir smalkāka: neatbildēt, nepieteikties, neparādīties. Bieži sākas pusaudža gados un bez palīdzības turpinās gadu desmitiem. Tai radniecīgas ir bailes no publiskas uzstāšanās, kas var pastāvēt arī atsevišķi.
3. Agorafobija: bailes palikt bez izejas
Agorafobija nav „bailes no atklātām telpām”, kā liek domāt nosaukums, bet bailes no situācijām, no kurām grūti aizbēgt vai saņemt palīdzību, ja kļūtu slikti: pūļi, sabiedriskais transports, rindas, tilti, atrašanās vienam tālu no mājām. Tā bieži izaug no panikas lēkmēm: pēc dažām lēkmēm cilvēks sāk izvairīties no vietām, kur tās notika, tad no līdzīgām vietām, un drošā teritorija pamazām sarūk, smagākajos gadījumos līdz mājas sienām.
Kā fobija uztur pati sevi?
Visu fobiju dzinējs ir viens un tas pats, tas ir, izvairīšanās aplis. Izvairīšanās acumirklī mazina trauksmi, un smadzenes to pieraksta kā apstiprinājumu: „briesmas bija īstas, labi, ka aizbēgām”. Katrs apietais suns, atceltais lidojums vai neteiktā runa bailes nevis mazina, bet trenē. Klāt nāk arī „drošības uzvedība”, kad cilvēks rīkojas, bet tikai ar kruķiem (lido tikai pēc nomierinošiem līdzekļiem, runā tikai lasot no lapas): tā ļauj izdzīvot situāciju, bet neļauj smadzenēm iemācīties, ka briesmu nav.
Tieši tāpēc fobijas tik reti „izaug pašas no sevis”, un tieši tāpēc to ārstēšana darbojas tik labi: tā tēmē tieši uz šo apli.
Fobijas ārstējamas vislabāk no visām grūtībām
Specifisko fobiju ārstēšanas sekmes sasniedz aptuveni 80 līdz 90 procentus, un tas ir labākais rezultāts visā garīgās veselības jomā. Zelta standarts ir ekspozīcijas terapija: pakāpeniska, droša un brīvprātīga saskarsme ar baiļu objektu no vieglākā soļa līdz grūtākajam, ļaujot trauksmei dabiski norimt katrā pakāpienā. Dažām specifiskajām fobijām pietiek ar dažām sesijām, bet sociālajai fobijai un agorafobijai vajadzīgs ilgāks darbs ar kognitīvi biheiviorālo terapiju, taču prognoze arī tur ir ļoti laba. Plašāk par to, kā šī metode darbojas, rakstām atsevišķā rakstā par ekspozīcijas terapiju.
Ar ko sākt?
- Novērtējiet apmēru. Mūsu fobiju testu kategorijā atradīsiet atsevišķus testus biežākajām bailēm. Katrs parāda, vai jūsu bailes ir piesardzības vai jau fobijas līmenī, un dod konkrētus pirmos soļus.
- Pārstājiet paplašināt izvairīšanos. Pagaidām pat nav jāiet bailēm pretī, pietiek pārstāt atkāpties. Katra noturētā pozīcija ir neliela uzvara.
- Ja fobija ierobežo dzīvi, meklējiet palīdzību. Psihologi un psihoterapeiti, kas strādā ar kognitīvi biheiviorālo terapiju, fobijas ārstē ikdienā, un pirmais solis var būt arī saruna ar ģimenes ārstu. Fobija, ar kuru esat nodzīvojis divdesmit gadus, nereti atkāpjas dažu mēnešu laikā: tā ir viena no pateicīgākajām problēmām, ar kuru var vērsties pie speciālista.
Šis raksts ir izglītojošs un neaizstāj ārsta vai psihologa konsultāciju.
Avoti: DSM-5 trauksmes traucējumu kritēriji; Wardenaar K. J. u. c. (2017). The cross-national epidemiology of specific phobia. Psychological Medicine; Craske M. G. u. c. (2014). Maximizing exposure therapy. Behaviour Research and Therapy.