Trešās attiecības, un atkal tas pats scenārijs: vai nu jūs dzenaties pakaļ un baidāties tikt pamesti, vai smokat no tuvības un bēgat, vai izvēlaties cilvēkus, kuri nespēj jūs mīlēt. Ja attiecību vēsture atkārtojas kā pēc šablona, visticamāk, tā arī ir. Šim šablonam psiholoģijā ir nosaukums: piesaistes stils.
No kurienes rodas „attiecību karte”
Piesaistes teoriju 20. gadsimta vidū izveidoja Džons Boulbijs (John Bowlby), bet eksperimentāli attīstīja Mērija Einsvorta (Mary Ainsworth). Būtība ir šāda: pirmajos dzīves gados no attiecībām ar tuvākajiem cilvēkiem mazulis iznes divas fundamentālas atbildes. Vai varu paļauties uz citiem? Un vai esmu mīlestības vērts? Šīs atbildes kļūst par iekšēju karti, pēc kuras pieaugušā vecumā orientējas pašās tuvākajās, proti, romantiskajās attiecībās.
Astoņdesmitajos gados Sindija Hazana (Cindy Hazan) un Filips Šeivers (Phillip Shaver) parādīja, ka pieaugušo mīlestībā darbojas tie paši modeļi, kas bērnu piesaistē. Mūsdienās tā ir viena no attiecību psiholoģijas teorijām, ko visstingrāk apstiprina pētījumi.
Svarīga piezīme pirms lasāt tālāk: stils nav diagnoze un nav spriedums, bet gan tendence, kas mainās (par to raksta beigās). Lielākajai daļai cilvēku ir jaukts profils, un precīzāku priekšstatu par sevi iegūsiet, aizpildot piesaistes stila testu.
Četri stili
Droša piesaiste: „tuvība ir laba, un es pats esmu labs”
Šis stils ir aptuveni pusei cilvēku. Droši piesaistīts cilvēks spēj tuvoties un pielaist sev klāt, lūgt palīdzību un to sniegt, bet partnera atkāpšanās vai sliktāka diena viņu neizsit no sliedēm. Konflikts viņam ir risināma situācija, nevis attiecību beigu ģenerālmēģinājums. Tās nav „garlaicīgas attiecības bez kaislības”, kā dažreiz iedomājas, bet gan attiecības, kurās kaislībai nav vajadzīga drāmas degviela.
Trauksmaina piesaiste: „nepamet mani”
Tuvības alkst kā gaisa, un tieši tāpēc pastāvīgi baidās to zaudēt. Raksturīgās pazīmes: jutīgs radars mazākajiem atkāpšanās signāliem (ziņas tonis, atbildes ātrums), vajadzība pastāvīgi saņemt apstiprinājumu, ka esat mīlēts, greizsirdība un „protesta uzvedība” (aizvainojums, klusēšana, provokācijas, kuru īstā vēsts ir „pamani mani, pierādi, ka es tev rūpu”). Saknes meklējamas pieredzē, kurā mīlestība bija nepastāvīga: dažreiz silta, dažreiz nepieejama, un nekad nevarēja zināt, kura versija gaida.
Izvairīga piesaiste: „es pats”
Patstāvība kļūst par cietoksni: paļauties uz sevi ir droši, bet būt atkarīgam no cita nav. Raksturīgās pazīmes: diskomforts no „pārāk lielas” tuvības, vēlme atkāpties, kad attiecības kļūst nopietnākas, jūtu risināšana iekšēji un vienatnē, partnera trūkumu saraksts kā līdzeklis distances uzturēšanai. Svarīgi saprast, ka vajadzība pēc tuvības izvairīgajā cilvēkā nekur nav pazudusi. Viņš to vienkārši sen iemācījies slēpt, jo kādreiz emocijas bija nevēlamas vai uz tām atbildēja ar vēsumu.
Bailīgi izvairīga piesaiste: „nāc tuvāk, netuvojies”
Retākā un grūtākā kombinācija, kad tuvības vienlaikus gan alkst, gan baidās. Attiecībās tas izskatās kā svārsts: pievelku un atgrūžu, atveros un pazūdu, bet iekšienē krājas pastāvīga spriedze starp vientulības sāpēm un bailēm tikt ievainotam. Šis stils visbiežāk veidojas tur, kur tuvākie cilvēki bija gan siltuma, gan sāpju avots. Tam no visiem visvairāk palīdz psihoterapija.
Kāpēc scenāriji atkārtojas?
Piesaistes karte darbojas kā filtrs trīs līmeņos. Izvēlē pievelk pazīstama sajūta: trauksmainam cilvēkam emocionāli nepieejams partneris „šķiet kā mīlestība” (jo tāda šķita bērnības mīlestība), bet stabils un pieejams šķiet „garlaicīgs, bez ķīmijas”. Interpretācijā vienu un to pašu notikumu (partneris neatbildēja uz ziņu) dažādas kartes nolasa atšķirīgi: drošais domā „aizņemts”, trauksmainais „atsala, pamet”, bet izvairīgais „nu un labi, mazāk spiediena”. Reakcijā interpretācija iedarbina uzvedību (dzīšanos pakaļ, atkāpšanos), kas bieži rada tieši to, no kā baidījās.
Spilgtākais piemērs ir biežākais grūtais pāris: trauksmainais un izvairīgais. Vienam tuvības ir par maz, otram par daudz, un trauksmainā dzīšanās pakaļ mudina izvairīgo atkāpties, bet atkāpšanās kurina dzīšanos. Pāru terapijā šo ciklu sauc par „vajātāja un bēgļa deju”, un tas pārtrūkst nevis tad, kad viens „uzvar”, bet kad abi ierauga pašu deju.
Vai stils var mainīties?
Jā, un tā ir šīs teorijas labākā ziņa. Ilgtermiņa pētījumi rāda, ka dzīves laikā stils mainās aptuveni ceturtdaļai līdz trešdaļai cilvēku. Uz drošību ved trīs ceļi:
- Apzināšanās. Ieraudzīt savu šablonu reālajā laikā („lūk, tagad mana trauksme liek rakstīt piekto ziņu” vai „lūk, tagad gribu aizbēgt, jo kļuva pārāk tuvu”) jau ir puse darba, jo automātiska reakcija, kas ir pamanīta, pārstāj būt automātiska.
- Drošas attiecības. Stils veidojās attiecībās un mainās attiecībās. Stabils, paredzams partneris dažu gadu laikā manāmi „nomierina” nedrošu stilu. Tāpēc vērts izvēlēties nevis pēc „ķīmijas” (kas bieži ir tikai pazīstama trauksme), bet pēc tā, kā jūs ar cilvēku jūtaties: mierīgāk vai saspringtāk.
- Psihoterapija. Īpaši bailīgi izvairīgajam stilam un visiem, kuru vēsturē ir sāpīga pieredze. Terapeitiskās attiecības pašas par sevi ir drošas piesaistes trenažieris.
Ar ko sākt šodien
Aizpildiet piesaistes stila testu: tas parādīs jūsu dominējošo stilu un visu četru līdzsvaru. Ja esat pārī, vislabāk testu aizpildīt abiem atsevišķi un salīdzināt, jo pāra stilu kombinācija izskaidro lielāko daļu atkārtoto konfliktu labāk nekā jebkāda „raksturu nesaderība”. Vērts paskatīties arī uz attiecību vispārējo stāvokli, tam paredzēts attiecību laimes tests.
Un atcerieties: nedrošs stils nav bojājums. Tā kādreiz bija labākā iespējamā pielāgošanās tiem apstākļiem, kuros augāt. Tikai tagad apstākļi ir citi, un karti var pārzīmēt.
Šis raksts ir paredzēts izglītošanai un neaizstāj psihologa konsultāciju.
Avoti: Bowlby J. Attachment and Loss; Hazan C., Shaver P. (1987). Romantic love conceptualized as an attachment process. JPSP; Fraley R. C. (2019). Attachment in adulthood: recent developments. Annual Review of Psychology; Levine A., Heller R. Attached (2010).