Disleksijas tests

Kas ir disleksija (un kas tā nav)?

Disleksija ir specifisks mācīšanās traucējums, kura pamatā ir fonoloģiskās apstrādes īpatnība: smadzenēm ir grūtāk sadalīt vārdus skaņās un saistīt skaņas ar burtiem. Tāpēc lasīšana, kas vairumam ar laiku kļūst automātiska, cilvēkam ar disleksiju paliek darbs, kas prasa apzinātu piepūli. Tas ir spektrs: no vieglām formām, kas pamanāmas tikai nogurumā, līdz izteiktām, kas maina visu skolas pieredzi.

Kas disleksija nav: intelekta problēma (to diagnosticē tieši tad, ja lasīšanas grūtības neatbilst normālām vai augstām spējām), slinkums, „burtu lēkāšana acu priekšā” (tas ir mīts: problēma nav redzē, bet valodas apstrādē) un bērnības kaite, ko var „izaugt”. Disleksija saglabājas visu mūžu, taču ar piemērotām stratēģijām tās ietekme būtiski mazinās.

Bērna disleksijas pazīmes: saraksts vecākiem

Disleksiju vislabāk var koriģēt, ja tā pamanīta agri, tāpēc vecākiem vērts zināt pazīmes. Pirmsskolas vecumā un sākumskolā pievērsiet uzmanību, ja bērns:

• Vēlu sāka runāt, ilgi jauca skaņas vai zilbes vārdos
• Grūti apgūst burtus, lai gan tos daudzkārt atkārto; jauc līdzīgus burtus (b un d, p un q)
• Lasa daudz lēnāk nekā vienaudži, „velk” vārdus pa burtam, min vārdus pēc pirmā burta
• Raksta ar daudz kļūdām: izlaiž, samaina burtus, vienu un to pašu vārdu vienā lappusē uzraksta vairākos veidos
• Grūti mācās dzejoļus, nedēļas dienas, mēnešus pēc kārtas
• Izvairās lasīt skaļi, raud pie grāmatām, lai gan klausoties stāstus saprot lieliski
• Ir tuvinieki ar disleksiju (traucējums ir izteikti iedzimstošs)

Disleksija, diskalkulija un citi radinieki

Mācīšanās traucējumi bieži sastopami kopā. Diskalkulija ir disleksijas radiniece skaitļu pasaulē: grūtības uztvert daudzumus, apgūt reizrēķinu, rēķināt galvā, nolasīt pulksteni. Disgrāfija skar pašu rakstīšanas darbību: nesalasāms, lēns, mokošs rokraksts. Šie traucējumi var būt atsevišķi vai kopā, un izvērtēšanā speciālisti skatās uz visu ainu.

Biežākais pavadonis un vienlaikus biežākais pārpratumu avots ir ADHD: aptuveni trešdaļai cilvēku ar disleksiju ir arī uzmanības traucējumi, un no malas abi izskatās līdzīgi („nespēj koncentrēties uz tekstu”). Atšķirība ir būtiska: disleksijas gadījumā klupšanas akmens ir pati teksta atkodēšana (arī interesanta teksta), bet ADHD gadījumā uzmanības noturēšana (pat vieglā tekstā). Ja atpazīstat otro variantu, izpildiet ADHD testu vai, ja runa ir par bērnu, ADHD testu bērniem.

Kur vērsties un kas palīdz?

Bērniem pirmais solis parasti ir skolas logopēds, speciālais pedagogs vai psihologs, kas var izvērtēt grūtības un ieteikt pielāgojumus mācībās (vairāk laika, mutiskus pārbaudījumus, citādu kļūdu vērtēšanu). Būtiska ir arī logopēda nodarbību palīdzība: sistemātiska, uz skaņu un burtu saiknēm balstīta mācīšana ir visefektīvākā zināmā palīdzība, un, jo agrāk sāk, jo labāk. Pieaugušajiem izvērtēšanu veic logopēdi un psihologi, bet studentiem vērts painteresēties par atbalsta iespējām savā augstskolā.

Ikdienā visvairāk maina tehnoloģijas un ergonomika: teksta nolasīšana balsī un audiogrāmatas, diktēšana rakstīšanas vietā, pareizrakstības pārbaude, lielāks burtu izmērs un atstarpes, informācijas lūgšana mutiski. Un viens svarīgs psiholoģisks darbs: nošķirt disleksiju no pašvērtējuma. Cilvēki, kuri gadiem dzirdējuši „tu necenties”, bieži nes sevī dziļu sajūtu „esmu muļķis”, kurai nav nekāda sakara ar realitāti. Šeit palīdz gan zināšana, gan, ja vajag, darbs ar pašvērtējumu. Disleksija bieži pastāv līdzās spēcīgai telpiskajai, radošajai vai starppersonu domāšanai.