Ja rodas domas par pašnāvību: ko darīt tagad
Ja jūs lasāt šo tāpēc, ka jums rodas domas par pašnāvību vai jūtat, ka vairs neizturat, vispirms gribu pateikt: jūs neesat viens, un šīs sāpes ir panesamas, pat ja tagad tā nešķiet. Domas par nāvi bieži nozīmē nevis patiesu vēlmi mirt, bet nepanesamu vēlmi, lai sāpes beigtos. Un sāpes var beigties arī citādi, pat ja šajā minūtē jūs tam neticat.
Šie soļi ir domāti tieši tam, lai pārdzīvotu šo grūto brīdi. Nav jāatrisina visa dzīve, pietiek pārdzīvot tuvākās stundas. Sāciet ar pirmo soli.
Ja draud briesmas dzīvībai
Ja jums vai citam cilvēkam draud tiešas briesmas, zvaniet 112. Steidzams emocionālais atbalsts visu diennakti un bez maksas: krīzes tālrunis 116 123 (biedrība „Skalbes”), bērniem un pusaudžiem uzticības tālrunis 116 111. Parunāties ar cilvēku tieši tagad nav vājums, bet pareizs solis.
-
Pastāstiet kādam tagad
Svarīgākais solis ir nepalikt ar to vienam. Piezvaniet uz emocionālā atbalsta tālruni, kur jūs uzklausīs mierīgi un bez nosodījuma jebkurā laikā, arī naktī: Skalbes krīzes tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas), bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111 (visu diennakti). Zvanīt var ikviens, un nav jājūtas „pietiekami slikti”, lai būtu tiesības to darīt.
Ja zvanīt ir grūti, uzrakstiet ziņu tuvam cilvēkam: „Man ir ļoti grūti, un es baidos no savām domām. Vai vari pabūt ar mani?” Nav jāpaskaidro viss, pietiek pateikt, ka ir grūti.
-
Palieliniet attālumu līdz briesmām
Ja jums pa rokai ir kaut kas, ar ko varētu sev nodarīt pāri, aiznesiet to tālāk vai palūdziet kādu to paņemt. Attālums un laiks starp domu un rīcību glābj dzīvības: krīze ir vilnis, nevis pastāvīgs stāvoklis, un svarīgākais ir nedot tai iespēju kļūt neatgriezeniskai, līdz tā norims.
-
Vienojieties ar sevi pagaidīt
Nav jāsola „nekad”. Pietiek pateikt sev: „Šodien es sev neko nenodarīšu. Pagaidīšu līdz rītdienai.” Krīzes stāvoklis gandrīz vienmēr pāriet vai mazinās, un lēmumi, kas pieņemti tās smagākajā brīdī, ir citādi nekā tie, kas pieņemti pēc nomierināšanās. Vienkārši pagaidiet. Sāpes mainās, pat ja šķiet, ka nemainīsies.
-
Pārdzīvojiet tuvāko stundu
Pievērsiet uzmanību pavisam vienkāršām lietām tagad: iedzeriet ūdeni, apšļakstiet seju ar aukstu ūdeni, ietinieties segā, ieslēdziet pazīstamu mūziku vai filmu. Mērķis nav justies labi, bet tikai pārdzīvot nākamo stundu. Pēc tam vēl vienu. Krīzes laikā laiku skaita mazos gabaliņos.
-
Ja briesmas ir reālas, meklējiet neatliekamo palīdzību
Ja jūtat, ka vairs neizturēsiet un briesmas dzīvībai ir reālas, tā ir medicīniska neatliekamā situācija tāpat kā jebkura cita. Zvaniet 113 vai 112 vai dodieties uz tuvākās slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Lūgt palīdzību šajā brīdī nav vājums vai kauns, bet pareizs un drosmīgs solis.
No kā izvairīties
- Nepalieciet ar to vienatnē: izolācija ir visbīstamākā. Viena saruna var mainīt visu.
- Nepieņemiet lielus, neatgriezeniskus lēmumus krīzes brīdī: pagaidiet, līdz vilnis norims.
- Neremdējiet sāpes ar alkoholu vai medikamentiem: tie vājina paškontroli un palielina risku.
- Neticiet domai, ka „nevienam nerūp” vai „visiem bez manis būtu labāk”: tie ir depresijas meli, nevis patiesība. Depresija izkropļo domāšanu.
Kad meklēt palīdzību
Jebkuras domas par pašnāvību ir pietiekams iemesls meklēt palīdzību, un nav jāgaida, līdz kļūs „pavisam slikti”. Pēc akūtās krīzes svarīgi nepalikt ar to vienam, bet aprunāties ar speciālistu: ar ģimenes ārstu, psihiatru vai psihologu. Domas par pašnāvību visbiežāk ir ārstējama stāvokļa (bieži depresijas) simptoms, nevis rakstura iezīme vai vājums.
Ja gribat izprast savu stāvokli, varat veikt depresijas testu, bet pats svarīgākais tagad ir nevis tests, bet saruna ar dzīvu cilvēku. Skalbes krīzes tālrunis 116 123 darbojas visu diennakti un bez maksas, akūtu briesmu gadījumā zvaniet 112.
Biežāk uzdotie jautājumi
Man ir kauns zvanīt uz atbalsta tālruni. Vai es jūtos „pietiekami slikti”?
Jā, jums ir tiesības zvanīt. Emocionālā atbalsta tālruņi ir domāti visiem, kam ir grūti, neatkarīgi no tā, cik „nopietna” šķiet problēma. Nav jābūt uz robežas, lai būtu pelnījis palīdzību. Konsultanti ir sagatavoti uzklausīt bez nosodījuma, un daudziem zvanītājiem pēc sarunas kļūst vieglāk jau tāpēc vien, ka viņi skaļi pateica, cik ir grūti. Kauns ir saprotams, bet tam nevajadzētu jums traucēt saņemt palīdzību.
Vai domas par pašnāvību nozīmē, ka es tiešām gribu mirt?
Visbiežāk nē. Daudzi cilvēki, kuriem rodas šādas domas, patiesībā negrib mirt, viņi grib, lai beigtos nepanesamās sāpes, un nāve šķiet vienīgais veids, kā tās apturēt. Taču sāpes var beigties arī citādi: ar ārstēšanu, ar laiku, ar palīdzību, mainoties apstākļiem. Tieši tāpēc vissvarīgākais ir pārdzīvot krīzi, neizdarot neko neatgriezenisku: kad sāpes norimst, parādās arī citi ceļi, kas krīzes laikā nebija redzami.
Avoti
- Pasaules Veselības organizācija (PVO). Preventing suicide: a resource series.
- Stanley B., Brown G. K. (2012). Safety Planning Intervention. Cognitive and Behavioral Practice, 19(2).
Citi padomi
Līdzīgi testi
Saistītie raksti
2024. gada 4. oktobris
Kā izvēlēties psihologu vai psihoterapeitu (un kam pievērst uzmanību)
Psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs? Kur sākt, kā atpazīt labu speciālistu, kādus jautājumus uzdot pirmajā vizītē un kad speciālistu mainīt.
Lasīt rakstu