Ko darīt, ja tuvs cilvēks ieminas par pašnāvību
Kad tuvs cilvēks ieminas, ka vairs negrib dzīvot vai domā par pašnāvību, tas biedē un paralizē. Visbiežākās bailes ir: „bet ja es pajautāšu tieši, vai tikai nedošu viņam ideju?”. Pētījumi ir skaidri: tieši jautāt par pašnāvību nepalielina risku, gluži otrādi, tas atvieglo, jo cilvēks sajūt, ka viņa sāpes var izteikt skaļi un ka viņš nav viens.
Jums nav jābūt speciālistam vai jāatrisina viss. Jūsu loma ir vienkārša: uzklausīt, uztvert nopietni un palīdzēt saņemt palīdzību. Tālāk aprakstīts, kā to izdarīt.
Ja draud briesmas dzīvībai
Ja jums vai citam cilvēkam draud tiešas briesmas, zvaniet 112. Steidzams emocionālais atbalsts visu diennakti un bez maksas: krīzes tālrunis 116 123 (biedrība „Skalbes”), bērniem un pusaudžiem uzticības tālrunis 116 111. Parunāties ar cilvēku tieši tagad nav vājums, bet pareizs solis.
-
Uztveriet nopietni un saglabājiet mieru
Jebkurš mājiens par nevēlēšanos dzīvot ir pietiekams iemesls apstāties un parunāties, pat ja šķiet, ka cilvēks „tāpat vien pateica”. Neignorējiet un nemaziniet to. Tajā pašā laikā centieties nereaģēt ar paniku vai bāršanos: cilvēkam ir jājūt, ka ar jums par to var runāt, nevis ka jūs tas ir nobiedējis vai sadusmojis.
-
Pajautājiet tieši
Neapejiet tēmu. Pajautājiet vienkārši un tieši: „Vai tu domā par pašnāvību?” vai „Vai tev rodas domas aiziet no dzīves?”. Tiešs jautājums nepalielina risku, bet parāda, ka esat gatavi dzirdēt patiesību. Daudziem cilvēkiem tieši tas ir lielākais atvieglojums: beidzot vairs nav jāslēpj.
-
Klausieties, nepiedāvājot risinājumus
Ļaujiet cilvēkam runāt. Nemāciet, nepūlieties pierādīt, ka „dzīve ir skaista”, neuzskaitiet iemeslus dzīvot. Tā vietā klausieties un pieņemiet: „Es dzirdu, cik tev ir grūti. Labi, ka man pastāstīji. Tu man esi svarīgs.” Sajūta, ka tevi uzklausa bez nosodījuma, noņem daļu nastas un mazina izolāciju, kas ir visbīstamākā.
-
Palīdziet saņemt palīdzību
Jūs neesat un jums nav jābūt ārstam. Jūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkam saņemt profesionālu palīdzību: kopā piezvanīt uz krīzes tālruni (Skalbes krīzes tālrunis 116 123, visu diennakti, bez maksas), palīdzēt sazināties ar ģimenes ārstu vai psihiatru, piedāvāt aiziet līdzi. Konkrēts solis kopā ir vērtīgāks nekā „ja kas vajadzīgs, saki”.
Ja runa ir par bērnu vai pusaudzi, viņš var zvanīt arī uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116 111 (visu diennakti, bez maksas), taču pieaugušajam jebkurā gadījumā jāiesaistās nekavējoties.
-
Nepalieciet ar to vieni un briesmu gadījumā sauciet neatliekamo palīdzību
Ja jūtat, ka briesmas ir tiešas (cilvēkam ir konkrēts plāns, līdzekļi, viņš atvadās), neatstājiet viņu vienu un zvaniet 112 vai 113 (neatliekamā medicīniskā palīdzība) vai brauciet uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Šādā situācijā labāk „pārcensties” nekā palaist garām. Un parūpējieties par sevi: nest šādu nastu vienam ir grūti, tāpēc runājiet arī jūs, kaut vai zvanot uz to pašu krīzes tālruni.
No kā izvairīties
- Nesakiet „nerunā muļķības”, „padomā par ģimeni” vai „citiem ir vēl sliktāk”: tas pastiprina vainas sajūtu un aizver sarunu.
- Nesoliet glabāt noslēpumu: ja briesmas ir reālas, drošība ir svarīgāka par noslēpumu; to var pateikt jau iepriekš.
- Neatstājiet cilvēku vienu akūtas krīzes laikā.
- Nedomājiet, ka „ja runā par to, tad neizdarīs”: runāšana ir palīdzības sauciens, kas jāuztver nopietni.
Kad meklēt palīdzību
Jebkura nopietna ieminēšanās par pašnāvību ir iemesls iesaistīt speciālistus, nevis risināt to vienatnē. Palīdziet cilvēkam sazināties ar ģimenes ārstu, psihiatru vai psihoterapeitu. Krīzes brīdī: Skalbes krīzes tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas); akūtu briesmu gadījumā tā ir neatliekamās medicīniskās palīdzības situācija: 112 vai 113.
Ja tuvinieks slimo un negrib meklēt palīdzību, var noderēt atsevišķs padoms par to, kā runāt ar cilvēku, kurš izvairās no palīdzības. Un arī jums ir tiesības uz atbalstu: rūpēties par tuvinieku, kurš pārdzīvo krīzi, ir grūti.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai tiešām drīkst jautāt tieši, vai tas „neiedēstīs domu”?
Drīkst, un tas ir vajadzīgs. Tas ir viens no izplatītākajiem un vienlaikus maldīgākajiem uzskatiem. Pētījumi konsekventi rāda, ka tiešs jautājums par pašnāvības domām nepalielina risku un neizraisa tās cilvēkam, kuram tādu nebija. Gluži otrādi, tas bieži atvieglo: cilvēks sajūt, ka viņa sāpes var izteikt skaļi un ka kāds ir gatavs dzirdēt. Izvairīšanās runāt par to ir daudz bīstamāka nekā atklāts jautājums.
Bet ja viņš sadusmosies, ka pajautāju, vai noslēgsies?
Reakcijas var būt dažādas, taču tiešs, gādīgs jautājums attiecībām kaitē reti. Pat ja cilvēks uzreiz neatvērsies, viņš sadzirdēs vēstījumu „tu man rūpi, un ar mani par to var runāt”, un tas ir svarīgi nākotnei. Svarīgākais ir tonis: jautājiet nevis nosodoši vai nobijušies, bet mierīgi un sirsnīgi. Ja atbildi nesaņemat, varat vienkārši pateikt, ka esat blakus un ka pie sarunas atgriezīsieties.
Avoti
- Dazzi T. u. c. (2014). Does asking about suicide and related behaviours induce suicidal ideation? Psychological Medicine, 44(16).
- Pasaules Veselības organizācija (PVO) (2000). Preventing suicide: a resource for general physicians.
Citi padomi
Līdzīgi testi
Saistītie raksti
2025. gada 1. decembris
Kā palīdzēt tuviniekam, kuram ir depresija
Ko teikt un ko neteikt cilvēkam ar depresiju, kā palīdzēt viņam saņemt palīdzību, ko darīt, dzirdot domas par nāvi, un kā nesalūzt pašam.
Lasīt rakstu