Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Kā palīdzēt bērnam pārvarēt bailes

Ģimene un bērni VisiTesti.lv redakcija
Kā palīdzēt bērnam pārvarēt bailes
Foto: StockSnap (CC0)

Pulksten trijos naktī durvīs stāv mazs cilvēks: „zem gultas kaut kas ir”. Pazīstami? Bērnu bailes ir viena no visnormālākajām attīstības daļām: tās ir gandrīz visiem bērniem, un vairums no tām pāriet pašas. Taču ir svarīga detaļa: tas, kā vecāki reaģē uz bailēm, nosaka, vai tās pāries ātri, ieilgs vai pārvērtīsies pieauguša cilvēka fobijā. Lielākā daļa pieaugušo fobiju sākas bērnībā.

Baiļu kalendārs: kas kad ir normāli

Bailes mainās līdz ar smadzeņu un iztēles attīstību, un katrā vecumā normālas ir citas:

  • Zīdaiņi (līdz 1 gadam): skaļas skaņas, sveši cilvēki, šķiršanās no mammas. Tā ir tīri bioloģiska aizsardzība.
  • No 1 līdz 3 gadiem: šķiršanās (asaras, pierodot pie bērnudārza, ir tieši šeit), putekļsūcējs, ūdens, kas aizplūst no vannas, lieli dzīvnieki.
  • No 3 līdz 6 gadiem, iztēles zelta laikmets: tumsa, briesmoņi, spoki, būtnes zem gultas. Bērns jau prot iztēloties, bet vēl neprot atšķirt iedomāto no īstā, tāpēc briesmonis viņam ir patiešām īsts, un smieties par to ir nežēlīgi.
  • No 6 līdz 10 gadiem: reālistiskas bailes, proti, pērkons un vētra, suņi, zagļi, slimības, nāve (pirmie nopietnie jautājumi „vai tu nomirsi?”), nelaimes no ziņām.
  • Pusaudža gadi: sociālās bailes, proti, atstumtība, pazemojums, „kā es izskatos”, kā arī raizes par ķermeni un nākotni.

Bailes kļūst par problēmu nevis satura, bet mēroga dēļ: kad tās mēnešiem neizgaist, ierobežo dzīvi (bērns vairs neiet ciemos pie draugiem, jo tur ir suns, neguļ visu nakti) un neatbilst vecumam (desmitgadnieks ar trīsgadnieka bailēm no briesmoņiem).

Zelta formula: pieņemt sajūtu, nepastiprināt draudus

Visas stratēģijas, kas darbojas, ietilpst vienā teikumā: sajūtu atzīstam, bet briesmas ne. Kaitē divas galējības:

  • Noniecināšana: „nav no kā baidīties”, „neesi gļēvulis”, „tik liels, bet baidās”. Bērns izdzird nevis „ir droši”, bet „manas sajūtas ir nepareizas un kaunpilnas”, un nākamreiz baidīsies viens pats, klusībā. Bailes nekur nepazudīs, pazudīs tikai jūsu piekļuve tām.
  • Pārcenšanās: ilga mierināšana, dramatiski apskāvieni („mans nabadziņš!”), pārbaudīšana zem gultas katru vakaru, gulēšana pie vecākiem pēc katras izbīšanās un visu biedējošo situāciju izslēgšana no dzīves. Vēstījums, ko saņem bērns, ir šāds: „bailes bija pamatotas, pat mamma satraucās”. Tā izvairīšanās kļūst par ģimenes politiku, bet izvairīšanās ir vienīgais, kas bailes uztur dzīvas.

Vidusceļš skan aptuveni tā: „Redzu, ka tev tiešām ir bail (sajūta atzīta). Es pārbaudīju, istabā ir droši, un es zinu, ka tu ar to tiksi galā (draudi nav pastiprināti, uzticēšanās izteikta).” Mierīgs, ikdienišķs vecāku tonis te darbojas spēcīgāk par jebkādiem vārdiem, jo bērni baiļu līmeni nolasa nevis no argumentiem, bet no jūsu sejas un balss.

Drosmes kāpnes: kā bailes patiesībā tiek pārvarētas

Bērnu bailes ārstē tāpat kā pieaugušo fobijas, proti, ar pakāpenisku tuvošanos (skatiet mūsu rakstu par ekspozīcijas terapiju), tikai rotaļīgāk. Ideja ir šāda: bailes sadala mazos pakāpienos no vieglākā līdz grūtākajam, un katru pakāpienu atkārto tik reižu, līdz tas kļūst garlaicīgs.

Piemērs ar bailēm no tumsas: spēles aptumšotā istabā ar lukturīti, tad vakariņas sveču gaismā, tad 10 sekundes tumšā istabā, kamēr mamma ir aiz durvīm (skaitām skaļi!), tad minūte vienam ar naktslampiņu, tad gulēšana ar lampiņu, tad gulēšana ar pusvirus durvīm, un visbeidzot gulēšana savā gultā kā parasti. Katru pakāpienu svinam kā uzvaru („tu izturēji! pats!”), un nevienu neuzspiežam ar varu.

Piemērs ar bailēm no suņiem: grāmatas un multfilmas par suņiem, tad suņu vērošana pa logu vai parkā no attāluma, tad pietuvošanās 10 metru attālumā mierīgam sunim pavadā, tad 3 metru attālumā, tad veca, flegmatiska suņa noglāstīšana, kamēr saimnieks to tur, un visbeidzot iepazīšanās ar draugu suni. (Paralēli māca drošas uzvedības noteikumus: netuvoties svešiem suņiem bez saimnieka atļaujas, nebēgt, nekliegt.)

Palīgi ceļā ir vairāki. Lomu spēles: lācītis baidās no tumsas, lai bērns viņu iedrošina, jo, mācot citu, viņš mācās pats. Baiļu zīmēšana: uzzīmēts briesmonis jau ir kontrolēts briesmonis, un tam var piezīmēt smieklīgu cepuri. Drosmes rituāli: pretbriesmoņu aerosols no ūdens pudelītes ir placebo, taču tāds, kas darbojas, jo atdod bērnam kontroles sajūtu. Tikai lietojiet to kā pagaidu rīku kopā ar kāpnēm, nevis to vietā. Un stāsti par pārvarētām bailēm, tostarp par jūsu pašu bērnības bailēm un to, kā tās beidzās.

Bet lūk, ko kāpnēs nedarīt. Nemetiet bērnu uzreiz dziļumā („iemetīsim ūdenī, iemācīsies”), jo tā veidojas fobijas, nevis drosme. Nemelojiet („pote nemaz nesāpēs”), jo pēc šādiem meliem nākamreiz bērns neticēs arī patiesībai. Labāk teikt: „mazliet iekniebs, bet īsi, saskaitīsim līdz trīs”.

Ja bailes saistītas ar reālu notikumu

Pēc izbīļa (uzbruka suns, notika avārija, vētrā nolūza koks) bailes kādu laiku ir normālas un veselīgas. Palīdziet bērnam izstāstīt notikušo vārdiem vai zīmējumā tik reižu, cik viņam vajag, jo stāstījums atmiņu it kā „noliek arhīvā”. Pie saistītām situācijām atgriezieties maigi un pakāpeniski (pēc atgadījuma ar suni nevis „gadu nekādu suņu”, bet kāpnes no jauna, sākot no droša attāluma). Ja pēc viena vai diviem mēnešiem bailes nevis mazinās, bet pieaug, pievienojas murgi, bērns satrūkstas un noslēdzas, vērts konsultēties ar bērnu psihologu.

Kad vērsties pie speciālista

Vērsieties pie speciālista, ja bailes ierobežo ģimenes dzīvi (maršruti, atteikumi, rituāli), ja bērns to dēļ regulāri zaudē miegu, ja bailes pavada ķermeņa simptomi (vēdersāpes katru dienu pirms bērnudārza vai skolas), ja tās radušās pēc traumas un nepāriet vai ja baiļu ir tik daudz un tās ir tik stipras, ka bērns pastāvīgi dzīvo saspringts. Bērnu psihologi ar bailēm strādā rotaļu veidā, un rezultāti parasti ir ātri, jo bērna smadzenes pārmācās vieglāk nekā pieaugušā. Var vērsties pie ģimenes ārsta, bērnu psihologa vai bērnu psihiatra.

Ģimenēm, kurās bailes „iedzimst” (baidās mamma, baidās arī bērns), vērts zināt: bērni bailes visbiežāk iemācās nevis no notikumiem, bet nokopē no vecāku reakcijām. Ja jūs paši uzlecat uz krēsla, ieraugot zirnekli, vai nobālat pirms katra pērkona negaisa, pirmais solis bērna labā ir jūsu pašu kāpnes. Mūsu fobiju testi (piemēram, par bailēm no tumsas, suņiem, negaisa) palīdzēs sevi novērtēt, bet bērns saņems vērtīgāko iespējamo mācību: dzīvu piemēru, ka bailes var pārvarēt.

Šis raksts ir paredzēts izglītošanai un neaizstāj speciālista konsultāciju.

Avoti: Muris P. (2007). Normal and Abnormal Fear and Anxiety in Children and Adolescents. Elsevier; Ollendick T. H., Öst L.-G. u. c. (2009). One-session treatment of specific phobias in youth: A randomized clinical trial in the United States and Sweden. Journal of Consulting and Clinical Psychology; Askew C., Field A. P. (2008). The vicarious learning pathway to fear 40 years on. Clinical Psychology Review.

Vai šī lapa jums bija noderīga?

Līdzīgi raksti