Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Pēcdzemdību depresija: kas jāzina visai ģimenei

Depresija un garastāvoklis VisiTesti.lv redakcija
Pēcdzemdību depresija: kas jāzina visai ģimenei
Foto: StockSnap (CC0)

Visi sola, ka mazuļa ienākšana būs laimīgākais laiks dzīvē. Tāpēc sieviete, kura pēc dzemdībām jūt tukšumu, trauksmi vai pat nožēlo, ka kļuvusi par māti, parasti klusē: viņai šķiet, ka viņa ir vienīgā tāda un ka tā ir viņas kā mātes neveiksme. Patiesība ir pretēja: pēcdzemdību depresiju piedzīvo aptuveni katra septītā vai astotā māte, tai ir bioloģiski cēloņi, un to var ārstēt. Bet klusēšana ir tās bīstamākā daļa.

„Baby blues” vai depresija? Būtiskā atšķirība

Pirmajās dienās pēc dzemdībām līdz 80 procentiem sieviešu piedzīvo tā saukto „baby blues”: pēkšņas garastāvokļa maiņas, asaras bez iemesla, jūtīgumu, trauksmi. Tā ir normāla reakcija uz hormonu kritienu (estrogēnu un progesterona līmenis diennakts laikā pēc dzemdībām samazinās desmitiem reižu), miega trūkumu un dzīves pavērsienu. Svarīgākā pazīme ir tā, ka tas pāriet pats vienas vai divu nedēļu laikā.

Pēcdzemdību depresija ir cita parādība. Tā nemazinās pēc divām nedēļām (vai sākas vēlāk, jebkurā brīdī pirmā gada laikā), padziļinās un aptver visu dzīvi: pastāvīgas skumjas vai tukšums, nespēja priecāties par mazuli vai sajūta „es viņam neko nejūtu”, vainas sajūta un domas „esmu slikta māte”, izsīkums, ko neizlabo miegs (pat tad, kad mazulis guļ, māte nespēj aizmigt), trauksmes lēkmes, aizkaitināmība, ēstgribas pārmaiņas. Bieži sastopams, bet maz zināms simptoms ir uzmācīgas, biedējošas domas par to, ka ar mazuli kaut kas notiks (dažreiz, ka māte pati viņam nodarīs pāri). Svarīgi zināt, ka šādas domas pašas par sevi ir trauksmes, nevis briesmu pazīme, jo tās moka tieši tāpēc, ka mātei tās šķiet šausmīgas.

Ātrai pašpārbaudei ir īpašs rīks, pēcdzemdību depresijas tests (EPDS), kas izveidots tieši šim periodam (parastie depresijas testi pēc dzemdībām maldina, jo jautājumi par miegu un enerģiju „sakrājas” mazuļa dēļ).

Kāpēc tas nav „rakstura vājums”

Pēcdzemdību depresijas cēloņi ir bioloģijas, psiholoģijas un apstākļu summa. Straujais hormonu kritums ietekmē smadzeņu neiromediatorus, hronisks miega trūkums pats par sevi ir depresijas riska faktors (un pēcdzemdību periods ir vienīgais, kad tas ilgst mēnešiem bez pārtraukuma), turklāt pievienojas sāpes un fiziskā atlabšana, identitātes pārmaiņas, izolācija mājās, finansiālais spiediens un ļoti bieži atbalsta trūkums. Risks ir lielāks, ja agrāk bijusi depresija vai trauksme, ja grūtniecība vai dzemdības bija smagas, ja trūkst palīdzības no apkārtējiem.

Neviens no šiem faktoriem nav gribasspēka jautājums. Pēcdzemdību depresija skar gan tās, kurām „ir viss”, gan tās, kuras mazuli gaidīja visvairāk pasaulē.

Tas notiek arī ar tētiem

Maz zināms fakts: pēcdzemdību depresiju piedzīvo arī aptuveni katrs desmitais tētis. Visbiežāk tā izpaužas nevis kā skumjas, bet kā aizkaitināmība, noslēgšanās (bēgšana darbā), miega problēmas vai alkohola lietošana. Risks īpaši pieaug, ja ar depresiju slimo partnere. Tēvu depresija arī ietekmē bērna attīstību un arī ir ārstējama. Tētiem der parastais depresijas tests (PHQ-9).

Ko darīt pašai mātei

  1. Nosauciet to vārdā un pasakiet skaļi partnerim, draudzenei vai mammai: „man nav vienkārši grūti, man var būt depresija.” Tā nav sūdzība, bet diagnostisks teikums, ar kuru sākas palīdzība.
  2. Vērsieties pie speciālista: pie ģimenes ārsta, ginekologa, vecmātes vai uzreiz pie psihiatra vai klīniskā psihologa. Sakiet tieši: „man ir aizdomas par pēcdzemdību depresiju.” Ārstēšana darbojas: vieglākos gadījumos palīdz psihoterapija (īpaši KBT un starppersonu terapija), smagākos arī medikamenti, starp kuriem ir ar zīdīšanu savienojami (to izlemj ārsts, un zīdīšana gandrīz nekad nav šķērslis ārstēties).
  3. Izturieties pret miegu kā pret zālēm. Vienojieties par vismaz vienu 4-5 stundu nepārtraukta miega posmu diennaktī (partneris pārņem barošanu no pudelītes vai vienkārši mazuli), jo bez minimāla miega neviena terapija neiegūs apgriezienus.
  4. Pazeminiet latiņu. Nekārtīgas mājas un maisījums „tikai zīdīšanas” vietā nav mātes neveiksmes. Šajā posmā „pietiekami labi” ir ideāli.
  5. Sarkanā līnija. Ja rodas domas par sevis savainošanu vai šķiet, ka ģimenei bez jums būtu labāk, palīdzība nepieciešama šodien: Skalbes krīzes tālrunis 116 123 (visu diennakti, bez maksas), bet akūtās briesmās 112 vai 113. Tas ir slimības simptoms, kas ārstējot pāriet, taču ar to nedrīkst palikt vienai.

Ko darīt ģimenei, konkrēti

Partnera un tuvinieku loma šeit ir milzīga, un tā izpaužas nevis vārdos, bet darbos:

  • Pārņemiet naktis vai to daļu. Miegs mātei tagad ir ārstēšanas daļa, nevis greznība.
  • Pabarojiet un sakārtojiet bez jautājumiem. Nevis „saki, ja kaut ko vajag”, bet atvesta zupa, iznesti atkritumi, stunda ar mazuli, kamēr viņa ir dušā vai ārā.
  • Klausieties, nelabojot. Frāzes „visas mammas nogurst”, „saņemies, tev taču ir vesels bērns” ir aizliegtas, jo padziļina vainas sajūtu. Darbojas „tas izklausās ļoti smagi”, „tu neesi viena”, „tā ir slimība, un tā pāries”.
  • Esiet tilts uz palīdzību. Atrodiet kontaktus, pierakstiet pie speciālista, aizvediet, pastaigājieties ar mazuli konsultācijas laikā. Depresija atņem spēju organizēt, tāpēc pārņemiet šo daļu.
  • Vērojiet, bet nebiediniet. Ja dzirdat frāzes par bezjēdzību vai „viņiem bez manis būtu labāk”, rīkojieties kā steidzamā gadījumā (skatīt iepriekš), mierīgi un bez drāmas.

Kāpēc svarīgi nekavēties

Neārstēta pēcdzemdību depresija kaitē ne tikai mātei: tā traucē veidoties saiknei ar mazuli, un, ja tā ieilgst, to saista ar lēnāku bērna emocionālo un runas attīstību. Tas nav pārmetums („arī pie tā esmu vainīga”), bet, gluži pretēji, arguments, ka meklēt palīdzību nozīmē rūpēties par bērnu: ārstējot sevi, māte dziedē arī viņa pasauli. Lielākā daļa sieviešu, kuras saņem piemērotu palīdzību, pilnībā atveseļojas, visbiežāk dažu mēnešu laikā.

Un atsevišķs teikums par retu, bet steidzamu stāvokli: ja pēc dzemdībām (visbiežāk pirmajās 2 nedēļās) parādās apjukums, halucinācijas, dīvainas idejas vai izteiktas uzvedības pārmaiņas, tā var būt pēcdzemdību psihoze, kurai nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība tajā pašā dienā (zvaniet 113 vai 112). Tā ir reta (viens vai divi gadījumi uz 1000 dzemdībām), taču to nedrīkst „vērot mājās”.

Šis raksts ir paredzēts izglītošanai un neaizstāj ārsta konsultāciju.

Avoti: Cox J. L., Holden J. M., Sagovsky R. (1987). Detection of postnatal depression: Development of the 10-item Edinburgh Postnatal Depression Scale. British Journal of Psychiatry; O’Hara M. W., McCabe J. E. (2013). Postpartum depression: current status and future directions. Annual Review of Clinical Psychology; Paulson J. F., Bazemore S. D. (2010), tēvu pēcdzemdību depresijas metaanalīze, JAMA.

Vai šī lapa jums bija noderīga?

Līdzīgi raksti