Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Bipolāri traucējumi vienkārši: garastāvokļa svārstības vai slimība?

Depresija un garastāvoklis VisiTesti.lv redakcija
Bipolāri traucējumi vienkārši: garastāvokļa svārstības vai slimība?
Foto: StockSnap (CC0)

„Mans garastāvoklis ir kā šūpolēs, te smejos, te raudu. Varbūt man ir bipolāri traucējumi?” Visticamāk, nē, jo garastāvokļa maiņa dienas vai nedēļas laikā ir normāla cilvēka (īpaši noguruša vai stresa nomākta) īpašība. Bipolāri traucējumi ir cita mēroga parādība: nevis šūpoles, bet sezonas, kas ilgst nedēļām un pārmaina cilvēku tā, ka viņu grūti atpazīt. Noskaidrosim atšķirības.

Kas patiesībā ir bipolāri traucējumi

Bipolāri traucējumi ir hroniska garastāvokļa regulācijas slimība, kas skar aptuveni 1 līdz 2 procentus cilvēku. Tās būtība ir epizodes, tas ir, skaidri norobežoti periodi, kad garastāvoklis, enerģija un domāšana uz ilgu laiku pārvirzās uz vienu no diviem poliem.

Depresijas epizode izskatās kā klasiska depresija: nomākts garastāvoklis, anhedonija, enerģijas trūkums, vainas sajūta, miega un apetīta pārmaiņas, domas par nāvi, un tā ilgst nedēļas vai mēnešus. Cilvēki ar bipolāriem traucējumiem depresijā pavada daudz vairāk laika nekā mānijā, tāpēc slimība bieži slēpjas aiz „parastas depresijas” maskas.

Mānijas epizode ir pretējais pols, un to vērts pazīt precīzi, jo populārais priekšstats („jautrs un enerģisks”) maldina. Mānija ir vismaz nedēļu ilgs stāvoklis, kad miega vajag dramatiski mazāk (trīs vai četras stundas, un cilvēks ir spēka pilns), runa ir ātra un neapturama, domas skrien, pašvērtējums izaug līdz grandiozitātei („man ir īpaša misija”), uzmanība lēkā, bet uzvedība kļūst riskanta: tiek iztērēti uzkrājumi, ņemti kredīti, pieņemti impulsīvi lēmumi par darbu, attiecībām vai investīcijām. Pats svarīgākais: mānijai ir sekas, finansiālas, juridiskas un attiecībās, un tā bieži beidzas ar sabrukumu dziļā depresijā. Pats cilvēks mānijas laikā problēmu neredz, jo jūtas labāk nekā jebkad.

Hipomānija ir maigāka mānijas versija (mazāk miega, vairāk enerģijas un ideju, pacilāts vai aizkaitināms garastāvoklis vismaz 4 dienas), kas dzīvi netraucē tik dramatiski, tāpēc gandrīz nekad neizskatās pēc problēmas. Apkārtējie saka „cik produktīvs!”, bet pats cilvēks šajā periodā to izbauda.

I tips, II tips un ciklotīmija

  • I tipa bipolāri traucējumi: vismaz viena pilna mānijas epizode (visbiežāk arī depresijas epizodes). Mānija šeit ir acīmredzama un nereti beidzas ar hospitalizāciju.
  • II tipa bipolāri traucējumi: hipomānijas un dziļas depresijas epizodes. Tas ir viltīgākais variants, jo cilvēks vēršas pēc palīdzības tikai depresiju dēļ (hipomānija taču ir „jūtos labi”), saņem antidepresantus, bet tie bez garastāvokļa stabilizatora var izraisīt hipomāniju vai padarīt ciklus biežākus. Tieši tāpēc II tipa diagnoze vidēji aizkavējas visilgāk.
  • Ciklotīmija: hroniskas maigākas svārstības starp subdepresijas un hipomānijas pazīmēm, kas ilgst gadiem.

Garastāvokļa maiņa vai bipolāri traucējumi? Četri atšķirību jautājumi

  1. Ilgums. Normālas svārstības (un, piemēram, emocionāli nestabilas personības iezīmes) mainās stundu vai dienu laikā, bieži reaģējot uz notikumiem. Bipolāras epizodes ilgst nedēļām un dzīvo savu dzīvi, maz atkarīgas no apstākļiem.
  2. Miegs. Izšķirošais jautājums: vai ir periodi, kad miega vajag dramatiski mazāk un enerģija nevis samazinās, bet pieaug? Noguris bezmiega mocīts cilvēks un cilvēks hipomānijā ir pretstati: pirmais sapņo izgulēties, bet otrajam miegs šķiet nevajadzīgs.
  3. Funkcionēšanas pārmaiņas. Epizodes laikā cilvēku grūti atpazīt: mierīgais kļūst par neapturamu runātāju, taupīgais par izšķērdētāju, piesardzīgais par riskētāju. Normāla garastāvokļa maiņa personību nepārraksta.
  4. Sekas. Vai „pacēlumu” periodi atstāj zaudējumus: parādus, sagrautas attiecības, pamestus darbus, kaunu par savu uzvedību? Produktīvs labs garastāvoklis zaudējumus neatstāj.

Pirmajam novērtējumam izpildiet bipolāro traucējumu testu, tas vērsts tieši uz pacēluma epizožu atpazīšanu. Taču tieši šeit tests nekādi nevar aizstāt ārstu: bipolāro traucējumu diagnostika ir sarežģīta pat speciālistiem (vidēji no pirmajiem simptomiem līdz pareizai diagnozei paiet 6 līdz 10 gadi), jo epizodes jānošķir no depresijas, ADHD, personības īpatnībām, vairogdziedzera slimībām un vielu ietekmes.

Kāpēc diagnoze ir tik svarīga: atšķirības ārstēšanā

Bipolārus traucējumus ārstē citādi nekā depresiju, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc tos svarīgi atpazīt:

  • Pamatā ir garastāvokļa stabilizatori (litijs, vecākais un joprojām uzskatīts par vienu no iedarbīgākajiem, un citi) un noteikti antipsihotiskie līdzekļi, bet antidepresanti vieni paši, bez stabilizatora, var kaitēt.
  • Ritma aizsardzība ir gandrīz tikpat svarīga kā zāles: pastāvīgs miega grafiks ir epizožu profilakse, bet bezmiega naktis (sesijas, nakts darbs, ballītes) ir biežākais epizožu izraisītājs. Tāpat epizodes var izraisīt alkohols un stimulanti.
  • Agrīnās pazīmes. Slimnieki un tuvinieki iemācās atpazīt savas epizodes vēstnešus (piemēram, saīsinājies miegs un pēkšņi radušies „ģeniāli plāni”), un viņiem ir norunāts plāns, tāpēc laicīgs zvans ārstam ļauj koriģēt ārstēšanu, pirms epizode uzņem apgriezienus.
  • Psihoizglītība un terapija māca dzīvot ar slimību: necīnīties ar katru garastāvokli, bet arī nepalaist garām īstos viļņus.

Ar piemērotu ārstēšanu lielākā daļa cilvēku ar bipolāriem traucējumiem dzīvo pilnvērtīgu dzīvi: strādā, veido ģimenes, īsteno sevi. Neārstēti tie diemžēl ir nežēlīgi, jo sagrauj finanses, attiecības un depresijas fāzēs nes augstu pašnāvības risku. Tāpēc viena no svarīgākajām atziņām ir šāda: ja jums ir depresija, kas „nereaģē” uz antidepresantiem, vai pēc tiem jūtaties „pārāk labi”, pastāstiet ārstam par visiem pacēluma periodiem, pat ja tie šķita labākie jūsu dzīvē.

Ja šobrīd pārdzīvojat smagu periodu, nepalieciet vieni: vērsieties pie ģimenes ārsta vai psihiatra, bet steidzamu atbalstu visu diennakti un bez maksas sniedz Skalbes krīzes tālrunis 116 123. Ja dzīvība ir apdraudēta, zvaniet 112 vai 113.

Šis raksts ir izglītojošs un neaizstāj ārsta konsultāciju.

Avoti: Grande I. u. c. (2016). Bipolar disorder. The Lancet; Hirschfeld R. M. u. c. (2000). Development and validation of a screening instrument for bipolar spectrum disorder: the Mood Disorder Questionnaire. American Journal of Psychiatry; NICE vadlīnijas CG185 (bipolāri traucējumi).

Vai šī lapa jums bija noderīga?

Līdzīgi raksti