Emocionālās ēšanas tests
Kāpēc ēdam, kad neesam izsalkuši? Uztura psiholoģija izšķir trīs atbildes. Vieni apēd emocijas: stresu, skumjas, garlaicību. Citus vada apkārtne: smarža, vitrīna, klāts galds. Vēl citi dzīvo mūžīgā ierobežojumu režīmā, kas agrāk vai vēlāk beidzas ar lūzumu. Šie trīs ēšanas stili (emocionālais, ārējais un ierobežojošais) ir izmērīti daudzos pētījumos ar holandiešu DEBQ aptauju, un katram no tiem vajag citu stratēģiju.
Šie divpadsmit jautājumi ir mūsu pašu, uzrakstīti ap DEBQ modeli: pa četriem katram stilam. Tie nav pati DEBQ aptauja, un punkti nav salīdzināmi ar DEBQ rezultātiem. Rezultāts parādīs jūsu dominējošo stilu un visu triju līdzsvaru.
Sāciet testu
Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.
Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.
Jūsu iepriekšējie šī testa rezultāti
Rezultāti glabājas tikai jūsu pārlūkprogrammā un netiek nekur sūtīti. Atkārtojot testu ik pēc dažām nedēļām, redzēsiet savas izmaiņas.
Trīs ēšanas stili: DEBQ modelis
Holandiešu psiholoģe Tatjana van Strīna 1986. gadā izstrādāja aptauju DEBQ (Dutch Eating Behaviour Questionnaire), kas joprojām ir viens no pasaulē plašāk izmantotajiem ēšanas uzvedības mērījumiem. Tās ideja ir vienkārša un praktiska: cilvēki ēd nevis viena iemesla dēļ, bet pa trim dažādiem ceļiem. Emocionālā ēšana atbild uz iekšējām jūtām, ārējā uz apkārtnes kairinātājiem, bet ierobežojošā ir apzināta kontrole, kas pati maina ēšanas uzvedību, bieži neparedzētos veidos.
Kāpēc svarīgi zināt savu stilu? Tāpēc, ka universālie padomi („ēd mazāk, kusties vairāk”) ignorē mehānismu. Emocionālam ēdājam vides sakārtošana palīdzēs maz, kamēr emocijām nebūs cita kanāla. Ārēji ēdošam cilvēkam emociju dienasgrāmata neko nedos, bet plaukta pārkārtošana dos daudz. Ierobežojošam ēdājam jauna diēta nav risinājums, bet cikla turpinājums. Oriģinālajai DEBQ ir autortiesības, tāpēc šī testa jautājumus uzrakstījām paši ap to pašu modeli.
Emocionālā ēšana tuvāk: kāpēc ēdiens „darbojas”?
Emocionālajai ēšanai ir stingrs bioloģisks pamats. Garšīgs, kalorijām bagāts ēdiens aktivizē smadzeņu atlīdzības sistēmu un uz brīdi apslāpē stresa asi: cukura un tauku kombinācija ir ātrākais legālais nomierinošais līdzeklis uz planētas. Bioloģijai pievienojas iemācīšanās: ja bērnībā mierināja ar konfekti, bet svētki nozīmēja klātu galdu, smadzenēs uz visu mūžu ierakstās vienādojums „slikta pašsajūta atrisinās ar ēšanu”. Pieaugušā vecumā šis vienādojums ieslēdzas automātiski, pirms vēl paspējam padomāt.
Problēma nav tā, ka tas nedarbojas, bet tā, ka darbojas pārāk īsi un pārāk dārgi. Emocija atgriežas, jo tās cēlonis (stress darbā, vientulība, nogurums) paliek neskarts, bet tai pievienojas vainas sajūta un fizisks smagums. Laika gaitā emociju instrumentu kaste sašaurinās: vienīgā atbilde uz jebkuru sajūtu kļūst ēšana. Tāpēc emocionālās ēšanas risinājums ir nevis diēta, bet emociju muskuļa treniņš: atpazīt, nosaukt, izvēlēties atbildi. Ja jūtas vispār ir grūti atšķirt vienu no otras, noderēs emociju izpratnes tests.
Ierobežošanas paradokss: kāpēc diētas beidzas pie ledusskapja?
Klasisks uztura psiholoģijas atklājums pieder Dženetai Polivi un Pīteram Hermanam: cilvēki, kas sevi stingri ierobežo, pārkāpjot noteikumu, apēd vairāk nekā tie, kas sevi neierobežo nemaz. Šo efektu nosauca par „nu, vienalga” efektu (what the hell): diēta sabruka viena cepumiņa dēļ, tātad diena ir zaudēta, ēdu visu, no rītdienas atkal stingri. Jo stingrāki noteikumi, jo biežāki un lielāki lūzumi, un svars pēc šādiem cikliem visbiežāk atgriežas ar uzviju.
Mehānisms ir divkāršs. Fizioloģiski badojošs organisms ieslēdz izsalkuma hormonus un taupības režīmu: ķermenis nesaprot diētu, tas saprot badu. Psiholoģiski aizliegums padara ēdienu interesantāku (aizliegtā augļa efekts ir izmērīts arī laboratorijā), bet domāšana „visu vai neko” ikvienu atkāpi pārvērš katastrofā. Izeja, ko atbalsta pētījumi, ir elastīgāka struktūra: regulāra, pietiekama ēšana bez aizliegtiem ēdieniem, kur deserts ir normāla dzīves daļa, nevis grēkā krišana. Šāda sistēma ir garlaicīgāka par diētām, bet, atšķirībā no tām, darbojas ilgi.
Kad tas vairs nav stils, bet traucējumi?
Ēšanas stili ir normālas uzvedības varianti: tie ir gandrīz visiem, tikai dažādās proporcijās. Taču ir pazīmes, kas rāda, ka ēšanas tēma pāraug veselības problēmā: regulāras pārēšanās epizodes ar kontroles zaudēšanas sajūtu, stipra vainas sajūta un kauns pēc ēšanas, ēšana slepus, kompensēšana (ar badošanos, vemšanu, pārmērīgu sportu), kā arī domas par svaru un izskatu, kas aizņem lielu dienas daļu. Šīs pazīmes ir nopietnas neatkarīgi no tā, cik cilvēks sver.
Ja atpazināt vismaz dažas, izpildiet ēšanas traucējumu testu un apsveriet sarunu ar speciālistu: ēšanas traucējumi ir ārstējami, un jo agrāk ārstēšana sākta, jo vieglāks ceļš. Bet, ja jūsu tēma ir vienkāršāka (paradumi, kas apnikuši), sāciet ar sava dominējošā stila padomiem un paradumu testu: ēšanas uzvedība vairāk ir paradumu arhitektūras, nevis gribasspēka jautājums.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai emocionālā ēšana ir ēšanas traucējumi?
Nē, pati par sevi tā ir ēšanas stils, kas ir ļoti daudziem cilvēkiem. Taču tā var kļūt par tiltu uz kompulsīvo pārēšanos, ja epizodes kļūst biežākas un tās pavada kontroles zudums, vainas sajūta un slēpšanās. Robeža ir ciešanas un kontrole: ja ēšana rada stipru distresu vai jūtat, ka vairs nespējat to kontrolēt, ir laiks izpildīt ēšanas traucējumu testu un konsultēties ar speciālistu.
Kā atšķirt emocionālo izsalkumu no fiziskā?
Fizisks izsalkums pieaug pakāpeniski, jūtams ķermenī (kuņģī), to remdē dažāds ēdiens, un tas beidzas, kad esat paēduši. Emocionāls izsalkums uznāk pēkšņi, sākas galvā, prasa konkrētu ēdienu (visbiežāk saldu vai treknu), nebeidzas ar sāta sajūtu, un pēc tā paliek vainas sajūta. Vienkāršs tests: ja ābols neder, bet šokolāde der, visticamāk, izsalkums ir emocionāls.
Vai var pilnībā pārstāt „ēst emocijas”?
Mērķis nav nulle, bet proporcijas: ēdiens kā viens no desmit emociju instrumentiem ir normāla parādība (svētki, mierinoša tējas tase), ēdiens kā vienīgais instruments ir problēma. Praksē emocionālā ēšana dažu mēnešu laikā ievērojami samazinās, kad parādās alternatīvas un regulāra ēšana. Ja aiz tās slēpjas hronisks stress vai garastāvokļa grūtības, vērts strādāt arī ar tām.
Vai šis tests der vīriešiem?
Jā. Ēšanas stilu pētījumi ilgi koncentrējās uz sievietēm, bet visus trīs stilus mēra arī vīriešiem: emocionālā ēšana vīriešiem biežāk slēpjas aiz „man vienkārši patīk paēst”, bet ierobežojošā aiz sporta uztura noteikumiem. Mehānismi un risinājumi ir tie paši.
Vai manas atbildes tiek saglabātas?
Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkprogrammā, atbildes netiek nekur sūtītas un nekur glabātas.
Avoti un metodika
Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.
- van Strien T. u.c. (1986). The Dutch Eating Behavior Questionnaire (DEBQ) for assessment of restrained, emotional, and external eating behavior. International Journal of Eating Disorders, 5(2).
- Herman C. P., Polivy J. (1980). Restrained eating. In: Stunkard A. J. (ed.), Obesity. Saunders.
- van Strien T. (2018). Causes of emotional eating and matched treatment of obesity. Current Diabetes Reports, 18(6).
Paldies! Jūsu viedoklis palīdz mums uzlabot vietni.