Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv
Sevis izzināšana

Iekšējā bērna tests

Iekšējā bērna jēdziens, ko popularizēja terapeiti Džons Bredšovs (John Bradshaw) un Čārlzs Vitfīlds (Charles Whitfield), apraksta vienkāršu ideju: sevī mēs nesam savas bērnības pieredzi, vajadzības un brūces, un tās klusi ietekmē pieaugušā dzīvi. Ja bērnībā dažas vajadzības (drošības, pieņemšanas, pamanītības) palika neapmierinātas, pieaugušais cilvēks dažkārt reaģē spēcīgāk, nekā prasa situācija: aiz viņa reakcijas slēpjas ievainots bērns, kuram atkal sāp tā pati vecā brūce.

Četrpadsmit apgalvojumi parādīs, cik daudz jūsu pašreizējo reakciju var rasties no nedziedētām bērnības vajadzībām. Tā nav diagnoze un nav vecāku apsūdzēšana, bet saudzīgs skatiens uz sevi. Svarīga piezīme: „iekšējais bērns” ir terapeitiska metafora, nevis zinātniska diagnoze, taču tā ir noderīga un bieži ļoti uzrunā.

Dalīties:
14 jautājumi ~2 min. Bezmaksas

Sāciet testu

Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.

Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.

Kas ir iekšējais bērns

Iekšējā bērna jēdzienu psiholoģijā attīstīja vairāki autori, bet plašai auditorijai to atklāja Džons Bredšovs un Čārlzs Vitfīlds. Ideja ir šāda: mūsos dzīvo mūsu bērnības daļa ar visām tās vajadzībām, jūtām, spontanitāti un brūcēm. Ja bērnībā pamatvajadzības tika apmierinātas, šis iekšējais bērns jūtas drošībā un dod mums spēju spēlēties, radīt un priecāties. Ja tās palika neapmierinātas, viņš paliek ievainots un klusi ietekmē pieaugušā dzīvi.

Praksē tas izskatās tā: pieaudzis, saprātīgs cilvēks dažreiz uz sīkumu reaģē nesamērīgi spēcīgi (pārņem bailes tikt pamestam, kauns, bezpalīdzība). Bieži aiz šādas reakcijas slēpjas nevis pašreizējā situācija, bet veca brūce, kurai nejauši trāpīts. Tāpēc darbs ar iekšējo bērnu būtībā ir mācīšanās atpazīt, kad reaģē pagātne, un dot sev to, kā kādreiz trūka.

Svarīgs precizējums par metaforu

Jāsaka godīgi: „iekšējais bērns” ir terapeitiska metafora, nevis zinātniska diagnoze vai atsevišķs veidojums smadzenēs. To neatradīsiet slimību klasifikācijās, un daļa akadēmiskās psiholoģijas uz to raugās piesardzīgi. Tas nenozīmē, ka tā ir bezvērtīga: metafora ir spēcīgs veids, kā runāt par to, kā agrīna pieredze veido pieaugušā jūtas un reakcijas, un daudziem cilvēkiem tā ļoti dziļi uzrunā.

Zem šīs metaforas patiešām ir nopietns zinātnisks pamats: piesaistes teorija, pētījumi par agrīnas pieredzes ietekmi un nelabvēlīgas bērnības pieredzes pētījumi, kas rāda, ka agrīnā vide ilgstoši ietekmē pašsajūtu un attiecības. Tāpēc darbu ar iekšējo bērnu vislabāk saprast kā vienkāršu valodu šīm nopietnajām tēmām, nevis kā maģiju.

Kā dziedēt iekšējā bērna brūces

Darba ar iekšējo bērnu galvenā ideja ir vienkārša un saudzīga: to, ko bērns nesaņēma toreiz, pieaugušais cilvēks var pamazām dot sev tagad. Ja trūka drošības, varat veidot sev drošu, paredzamu ikdienu; ja trūka pieņemšanas, varat trenēt saudzību pret sevi paškritikas vietā; ja trūka pamanītības, varat mācīties pamanīt un nosaukt vārdā savas jūtas un vajadzības. Tā nav vienreizēja darbība, bet jaunas attiecības ar sevi.

Praktiskie soļi ietver savu jūtīgo vietu atpazīšanu, spēcīgas reakcijas „vecuma” pamanīšanu (uz cik gadiem es šobrīd jūtos), maigu iekšējo balsi sodošās vietā un atļauju sev spēlēties un priecāties. Dziļu brūču gadījumā, īpaši ja tās saistītas ar smagu bērnību, ļoti palīdz darbs ar psihoterapeitu. Saistītās tēmas: bērnības pieredze, emocionālā pamestība un mīlestība pret sevi.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai darbs ar iekšējo bērnu nozīmē vainot vecākus?

Nē, un tas ir svarīgi. Darba ar iekšējo bērnu būtība nav atrast vainīgos, bet saprast, kā agrīnā pieredze ietekmē jūs šodien, un to sadziedēt. Bieži vecāki darīja, ko prata, ar savām brūcēm un ierobežotiem resursiem. Var atzīt, ka kaut kā trūka, un vienlaikus nepārvērst to apsūdzībā: šīs divas lietas viena otrai netraucē. Mērķis ir jūsu pašreizējā labklājība, nevis tiesa pār pagātni.

Vai „iekšējais bērns” ir kaut kas reāls vai tikai metafora?

Tā ir terapeitiska metafora, nevis fizisks veidojums smadzenēs vai oficiāla diagnoze. Taču aiz tās slēpjas nopietns zinātnisks pamats: piesaistes teorija un pētījumi par to, kā agrīnā pieredze ilgstoši veido pašsajūtu, attiecības un reakcijas. Tāpēc iekšējā bērna jēdzienu vislabāk saprast kā vienkāršu, uzrunājošu valodu šīm reālajām tēmām. Daudziem cilvēkiem tā palīdz labāk saprast sevi, pat ja akadēmiski tā ir metafora, nevis zinātnisks termins.

Vai ar to varu strādāt patstāvīgi, vai vajag terapeitu?

Tas atkarīgs no dziļuma. Ar vieglākām jūtīgām vietām daudz ko var paveikt patstāvīgi: atpazīt reakcijas, trenēt saudzību pret sevi, ļaut sev spēlēties un atpūsties. Taču, ja brūces ir dziļas un saistītas ar smagu bērnību, traumu vai pamestību, vai ja spēcīgas reakcijas ļoti traucē dzīvi, daudz efektīvāk un drošāk ir strādāt ar psihoterapeitu. Dažas brūces dziedē tieši attiecībās ar citu cilvēku, tāpēc ar darbu vienatnē dažreiz nepietiek.

Vai manas atbildes tiek saglabātas?

Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkprogrammā, atbildes netiek nekur nosūtītas un nekur saglabātas.

Avoti un metodika

Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.

  • Bradshaw J. (1990). Homecoming: Reclaiming and Championing Your Inner Child. Bantam.
  • Whitfield C. L. (1987). Healing the Child Within. Health Communications.
Vai šis tests jums bija noderīgs?