Emocionālās pamestības tests
Emocionālā pamestība (angliski CEN, childhood emotional neglect) ir tas, kā bērnībā NEBIJA: pieaugušie neinteresējās, ko bērns jūt, nejautāja, nemierināja, nepalīdzēja jūtas saprast un izturēt. Tā neatstāj redzamas pēdas, bieži ģimene no malas izskatās pilnīgi kārtīga, tāpēc pieaugušais cilvēks savām grūtībām neatrod izskaidrojumu: „mani neviens nesita un nepāridarīja, kāpēc man ir tik tukši?”
Psiholoģes Džonisas Vebas (Jonice Webb) aprakstīto CEN pieauguša cilvēka dzīvē var atpazīt pēc raksturīga kopuma: tukšuma sajūtas, grūtībām saprast savas jūtas un vajadzības, pārmērīgas patstāvības un bargas attieksmes pret sevi. Divpadsmit jautājumus sagatavojām paši, balstoties uz šīm pazīmēm: tie nav Vebas CEN aptaujas jautājumi, tāpēc rezultātus nevar salīdzināt ar tās punktiem. Atbildiet par to, kā jūtaties tagad, pieaugušā vecumā.
Sāciet testu
Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.
Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.
Jūsu iepriekšējie šī testa rezultāti
Rezultāti glabājas tikai jūsu pārlūkprogrammā un netiek nekur sūtīti. Atkārtojot testu ik pēc dažām nedēļām, redzēsiet savas izmaiņas.
Kas ir bērnības emocionālā pamestība?
Emocionālā pamestība ir trūkuma trauma: atšķirībā no vardarbības vai verbālas pazemošanas, kad bērnam nodara kaut ko kaitīgu, šeit bērnam vienkārši nedod to, kas emocionālajai attīstībai noteikti vajadzīgs: uzmanību viņa iekšējai pasaulei. Vecāki var būt fiziski klāt, nodrošināt, vadāt uz pulciņiem un tajā pašā laikā nekad nejautāt, kā bērns jūtas, nepamanīt viņa skumjas, nemierināt, bet jūtu uzliesmojumus apturēt („neraudi”, „nedusmojies”, „neuztraucies par niekiem”).
Bērns no šādas vides iemācās mācību, ko neviens skaļi neteica: manas jūtas nav svarīgas, ar tām nav vērts dalīties, ar tām jātiek galā pašam vai tās jāizslēdz. Bērnībā šī mācība ir saprātīga pielāgošanās, bet pieaugušā vecumā tā kļūst par šķērsli: cilvēks grūti sajūt sevi, grūti tuvinās cilvēkiem un dzīvo ar neskaidru tukšumu. Psiholoģe Džonisa Veba, kas popularizēja CEN jēdzienu, to sauc par „neredzamu spēku no bērnības”: tas ir neredzams tieši tāpēc, ka meklējam to, kas notika, bet kaitējums šeit nāk no tā, kas nenotika.
Kā CEN izpaužas pieauguša cilvēka dzīvē?
Biežākās pazīmes, ko apraksta CEN literatūra un mēra šis tests:
- Tukšuma sajūta: neskaidrs „kaut kā pietrūkst”, kas nepāriet, arī sasniedzot mērķus
- Grūtības just: jautājums „ko tu jūti?” mulsina; emocijas tiek uztvertas miglaini vai tikai caur ķermeni
- Pārmērīga patstāvība: lūgt palīdzību ir gandrīz fiziski neiespējami; „man jātiek galā pašam”
- Bargums pret sevi: nežēlīgs iekšējais kritiķis, lai gan pret citiem cilvēks ir iecietīgs
- Sajūta „es esmu citāds”: it kā visi būtu saņēmuši dzīves lietošanas instrukciju, bet jūs ne
- Rūpes par citiem sevis vietā: citu vajadzības redzamas skaidri, savējās neeksistē
Kāpēc tā nav vecāku vainošana?
CEN tēma bieži atduras pret iekšēju pretestību: „mani vecāki centās”, „viņi deva visu, ko varēja”. Abi apgalvojumi parasti ir patiesi. Emocionāli pamestus bērnus parasti izaudzina vecāki, kas paši uzauguši emocionālā badā un jūtu valodu vienkārši neprot: nevar iemācīt to, ko pats neesi saņēmis. Tam pievienojas arī apstākļi (izdzīvošanas režīms, slimības, paaudzes normas „bērnam jābūt paēdušam un apģērbtam, nevis jāapspriež viņa jūtas”).
Tāpēc darbs ar CEN ir nevis tiesa pār vecākiem, bet inventarizācija sev: kā man pietrūka, kā tas ietekmē mani tagad un kā to izaudzēt. Pieaugušam cilvēkam ir divas labas ziņas. Pirmkārt, emocionālās prasmes (jūtu atpazīšana, nosaukšana, dalīšanās, lūgšana) ir tieši prasmes: tās trenējas kā muskulis. Otrkārt, smadzenes mainās visu mūžu: drošas attiecības, terapija un prakse reāli pārraksta agrīno programmu „manas jūtas nav svarīgas”.
Ar ko sākt pārmaiņas?
Pirmais solis ir jūtu muskuļa trenēšana: dažas reizes dienā apstāties un pajautāt „ko es tagad jūtu?”, meklējot pēc iespējas precīzāku vārdu. Sākumā atbilde būs „nezinu” vai „normāli”, un tā nav neveiksme, bet sākumpunkts: vārdu krājums aug ar praksi. Palīdz jūtu saraksti, dienasgrāmata, bet digitālajā laikmetā arī atgādinājumi telefonā. Otrais solis ir vajadzību leģitimizēšana: katru dienu pamanīt vismaz vienu savu vajadzību (pēc atpūtas, klusuma, atbalsta) un vismaz dažreiz to apmierināt bez attaisnošanās.
Trešais solis ir attiecības citā virzienā: pamazām dalīties ar savu iekšējo pasauli ar drošiem cilvēkiem un trenēt lūgšanu. Tieši attiecībās CEN radās, tāpēc attiecībās tas arī dzīst. Bet, ja gribat iet dziļāk vai jūtat, ka patstāvīgi nekas nekustas, terapija ir taisnākais ceļš: CEN gadījumā tā darbojas labi, jo strādā nevis ar „salūzušu” cilvēku, bet ar veselu cilvēku, kuram pietrūka pieredzes. Saistītie virzieni sevis izzināšanai: piesaistes stils, līdzjūtība pret sevi un pašvērtējums.
Biežāk uzdotie jautājumi
Ar ko emocionālā pamestība atšķiras no vardarbības vai traumas?
Vardarbība un pazemošana ir aktīvs kaitējums: kaut kas notika, un to var atcerēties. Emocionālā pamestība ir pasīvs kaitējums: nenotika tas, kam vajadzēja notikt (interese, mierināšana, jūtu mācīšana). Tāpēc to ir grūtāk atpazīt: atmiņās nav „notikuma”, tikai neskaidrs tukšums. Abi var atstāt līdzīgas pēdas, un abi ir uzmanības vērti; ja bija arī aktīvs kaitējums, apskatiet psiholoģiskās vardarbības un traumas testus.
Mana bērnība šķita normāla. Vai tests var kļūdīties?
„Normāla bērnība” un emocionālā pamestība lieliski sadzīvo: ģimene var būt kārtīga, nodrošināta un savā veidā mīloša, bet bez uzmanības jūtām. Tests mēra nevis bērnības notikumus, bet pašreizējās pazīmes (saikni ar jūtām, tukšumu, pārmērīgu patstāvību), kurām var būt arī citi cēloņi. Augsts rezultāts ir aicinājums paskatīties dziļāk, nevis spriedums bērnībai.
Vai emocionālā pamestība var izraisīt depresiju?
CEN palielina ievainojamību: tukšums, atrautība no jūtām un hroniska sevis atstāšana novārtā ir laba augsne depresijai un trauksmei. Taču tās ir dažādas lietas: depresija ir stāvoklis, ko diagnosticē un ārstē tagad, bet CEN ir fons, ar kuru strādā ilgāk. Ja jūtat ilgstošu nomāktību, vispirms izpildiet depresijas testu un risiniet to, bet CEN tēmu ņemiet terapijā paralēli.
Vai varu emocionāli pamest savus bērnus, ja pats to neesmu saņēmis?
Risks ir lielāks, bet tas nav liktenis: jūtu valodu var iemācīties kopā ar bērnu. Praktiskais minimums: katru dienu pajautāt bērnam, kā viņš jūtas, pieņemt visas jūtas (uzvedību var ierobežot, jūtas ne), mierināt, nesteidzoties „labot”. Vecākiem, kas grib sevi novērtēt, der audzināšanas stila un bērna emocionālā intelekta testi. Jūsu pašu darbs ar sevi šeit ir labākais ieguldījums bērnā.
Vai manas atbildes tiek saglabātas?
Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkprogrammā, atbildes netiek nekur sūtītas un nekur saglabātas.
Avoti un metodika
Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.
- Webb J. (2012). Running on Empty: Overcome Your Childhood Emotional Neglect. Morgan James Publishing.
- Webb J. (2017). Running on Empty No More: Transform Your Relationships. Morgan James Publishing.
Paldies! Jūsu viedoklis palīdz mums uzlabot vietni.