Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv
Sevis izzināšana

Impulsivitātes tests

Impulsivitāte ir tieksme rīkoties bez apsvēršanas: pateikt nepadomājot, nopirkt neplānojot, pamest garlaicīgu darbu pusceļā, jo parādījies kaut kas interesantāks. Tas nav trūkums, bet nervu sistēmas stils: impulsīvi cilvēki ātrāk reaģē, vieglāk riskē un bieži ir kompānijas dzīvīgākie cilvēki. Taču augstai impulsivitātei ir sava cena, ko vislabāk pazīst iepirkumu grozs, pateiktie vārdi un nepabeigtie projekti.

Testā ir 12 mūsu pašu uzrakstīti jautājumi. Tie balstās tajā pašā trīs daļu impulsivitātes iedalījumā, ko izmanto Baratas impulsivitātes skala (BIS-11), taču tas nav BIS-11, tāpēc punktus nevar salīdzināt ar tās oficiālajiem rezultātiem. Tiek mērītas trīs jomas: rīcības impulsivitāte (daru nepadomājot), uzmanības impulsivitāte (domas lēkā) un plānošanas impulsivitāte (dzīvoju bez plāna).

Dalīties:
12 jautājumi ~2 min. Bezmaksas

Sāciet testu

Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.

Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.

Kas ir impulsivitāte un kā to mēra?

Psiholoģijā impulsivitāti definē kā tieksmi rīkoties strauji, bez pietiekamas apdomāšanas un neņemot vērā sekas. Pazīstamākais tās mērīšanas rīks ir Baratas impulsivitātes skala (BIS-11), ko pētījumos lieto kopš pagājušā gadsimta vidus. Tās autori impulsivitāti sadala trīs daļās, un šis iedalījums praktiski ir visnoderīgākais: rīcības impulsivitāte (daru nepadomājot), uzmanības impulsivitāte (nespēju noturēt domu pie vienas tēmas) un plānošanas impulsivitāte (dzīvoju bez plāna, nākotne mani neinteresē).

Šīs trīs sastāvdaļas var pastāvēt atsevišķi: cilvēks var būt koncentrēts un rūpīgs darbā, bet impulsīvi iepirkties; vai lieliski plānot, bet konfliktā izšaut vārdus, ko pēc tam nožēlo. Tāpēc noderīgāk jautāt nevis „vai esmu impulsīvs?”, bet „kurā jomā mans impulss ir visspēcīgākais?”, jo tieši tur vajadzīga aizsardzība.

Impulsivitātes gaišā puse

Impulsivitāte evolūcijā saglabājusies ne kļūdas pēc: ātra rīcība bez ilgas apsvēršanas ir priekšrocība visur, kur vilcināšanās maksā dārgi. Impulsīvāki cilvēki biežāk ķeras pie jaunām lietām, vieglāk iepazīstas, ātrāk pieņem lēmumus nenoteiktās situācijās un nereti nonāk biznesā, sportā vai uz skatuves tieši šīs īpašības dēļ. Spontanitāte, ko mīl draugi, un riska tolerance, ko prasa katrs jaunuzņēmums, ir vienas un tās pašas iezīmes sejas.

Problēma ir nevis iezīme, bet tās nevaldāmība: atšķirība starp spontānu un impulsīvu cilvēku ir tā, ka pirmais spēj apstāties, kad likmes ir augstas, bet otrais ne. Tāpēc mērķis, strādājot ar impulsivitāti, ir nevis kļūt lēnam un piesardzīgam, bet iegūt bremzes, kas darbojas tad, kad tās vajadzīgas. Ātra mašīna ar labām bremzēm ir priekšrocība; bez bremzēm tās ir briesmas.

Kā darbojas impulss un kur ir tā vājā vieta?

Impulss ir īss vilnis: smadzeņu atalgojuma sistēma ierauga iespēju (preci, repliku, baudu) un dažās sekundēs saģenerē spēcīgu „gribu tagad”. Apsverošās smadzeņu daļas ieslēdzas lēnāk, tāpēc cilvēkiem ar augstu impulsivitāti rīcība notiek agrāk, nekā tās paspēj izteikties. Taču viļņa vājā vieta ir tā īsums: vairums impulsu dabiski noplok dažu minūšu laikā, ja nesaņem rīcību.

No tā izriet efektīvākā impulsu vadības stratēģija: nevis cīnīties ar vēlmi, bet atlikt rīcību. Noteikumi „grozs pārnakšņo”, „ziņu konfliktā sūtu pēc 10 minūtēm”, „liels lēmums pagaida nedēļu” darbojas tieši tāpēc, ka impulss šajā laikā nomirst pats. Otrā stratēģija ir vides iekārtošana: katrs papildu solis līdz kārdinājumam (izdzēsta lietotne, mājās atstāta karte) krasi samazina impulsīvas darbības, jo impulss ir slinks. Trešā ir resursu kopšana: bezmiegs, izsalkums un stress bremzes izslēdz pirmās, tāpēc gribasspēks ir nevis rakstura, bet fizioloģijas jautājums.

Kad impulsivitāte liecina par ADHD vai citu cēloni?

Impulsivitāte ir viens no trim ADHD balstiem (kopā ar uzmanības grūtībām un iekšēju nemieru), tāpēc augsts rezultāts šajā testā ir labs iemesls paskatīties plašāk. Uz ADHD norāda kombinācija: impulsivitāte un uzmanības lēkāšana pavada kopš bērnības (skolā „spējīgs, bet nekoncentrējas”), izpaužas visās jomās un traucē neatkarīgi no motivācijas. Šādā gadījumā pārejiet pie ADHD testa un, ja rezultāts ir augsts, vērsieties pie speciālista: pieaugušo ADHD labi atpazīst un efektīvi kontrolē.

Impulsivitāte pieaug arī hroniska stresa, bezmiega, izdegšanas, bipolāro traucējumu pacilātības fāžu un spēcīgu emocionālu grūtību laikā: smadzenes, kuru resursi izsīkuši, taupa tieši uz paškontroles rēķina. Tāpēc straujš impulsivitātes lēciens (agrāk tā nebija, tagad ir) ir signāls skatīties nevis uz raksturu, bet uz stāvokli: miegu, stresu, garastāvokli. Un atsevišķa tēma ir impulsīva lietošana: ja impulsi grozās ap alkoholu, azartspēlēm vai pirkumiem un vairs nepakļaujas noteikumiem, apskatiet attiecīgos atkarību testus.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai impulsivitāte ir tas pats, kas ADHD?

Nē. Impulsivitāte ir iezīme, kas zināmā mērā piemīt visiem, bet ADHD ir neiroloģiska attīstības īpatnība, kurā impulsivitāte ir tikai viena daļa (kopā ar uzmanības grūtībām un nemieru, kas turpinās kopš bērnības). Augsta impulsivitāte bez citām ADHD pazīmēm ir vienkārši temperaments. Ja šaubāties, izpildiet ADHD testu un skatieties uz kopainu.

Vai impulsivitāti var mazināt?

Pašu iezīmi mainīt ir grūti, bet iemācīties to vadīt ir pilnīgi reāli, un tieši vadība nosaka sekas. Darbojas trīs lietas: pauzes noteikumi (atlikt rīcību, līdz impulss noplok), vides iekārtošana (padarīt impulsīvu rīcību neērtu) un resursu kopšana (miegs, ēdiens, stresa mazināšana), jo izsīkušas smadzenes impulsus neaptur.

Kāpēc iepērkos impulsīvi, lai gan zinu, ka nožēlošu?

Tāpēc, ka pirkšanas brīdī lemj nevis zināšanas, bet atalgojuma sistēma: tā uz „tagad” reaģē daudz spēcīgāk nekā uz „vēlāk nožēlošu”. Zināšanas ieslēdzas pēc dažām sekundēm, kad poga jau nospiesta. Tāpēc darbojas nevis sevis grauzšana, bet mehānika: groza noteikums „pārnakšņot”, iepirkumu saraksts, izdzēstas veikalu lietotnes, atsevišķs limits impulsa pirkumiem.

Impulsivitāte parādījās pēkšņi, agrāk tā nebija. Kas tas ir?

Pēkšņs impulsivitātes pieaugums parasti liecina nevis par rakstura maiņu, bet par stāvokli: hronisku stresu, miega trūkumu, izdegšanu, dažreiz garastāvokļa traucējumu fāzēm. Smadzenes, kurām trūkst resursu, vispirms taupa paškontroli. Vērts pārbaudīt miegu, stresa līmeni un garastāvokli (stresa, bezmiega un labsajūtas testi), bet, ja pārmaiņa ir izteikta un neizskaidrojama, pārrunājiet to ar ārstu.

Vai manas atbildes tiek saglabātas?

Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkprogrammā, atbildes netiek nekur sūtītas un nekur saglabātas.

Avoti un metodika

Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.

  • Patton J. H., Stanford M. S., Barratt E. S. (1995). Factor structure of the Barratt Impulsiveness Scale. Journal of Clinical Psychology, 51(6).
  • Stanford M. S. u. c. (2009). Fifty years of the Barratt Impulsiveness Scale: An update and review. Personality and Individual Differences, 47(5).
  • Moeller F. G. u. c. (2001). Psychiatric aspects of impulsivity. American Journal of Psychiatry, 158(11).
Vai šis tests jums bija noderīgs?