Kā pastāstīt tuviniekam par savām psihiskās veselības grūtībām
Pateikt tuvam cilvēkam „man ir grūti” vai „man ir depresija” var būt biedējošāk nekā pats stāvoklis. Baidāmies, ka mūs nesapratīs, ka apgrūtināsim otru, ka dzirdēsim „saņemies”. Taču slēpšana maksā dārgi: palikšana vienam ar savām grūtībām tās tikai palielina, bet tuvinieki bieži grib palīdzēt, tikai nezina, ka tas vajadzīgs. Šī saruna, lai arī grūta, parasti atvieglo.
Tālāk aprakstīts, kā sagatavoties un sākt, lai saruna izdotos.
-
Izvēlieties cilvēku un piemērotu brīdi
Nav jāstāsta visiem, pietiek ar vienu cilvēku, kuram uzticaties un kurš prot uzklausīt. Izvēlieties mierīgu brīdi, kad nesteidzaties un neviens netraucē. Var sākt ar brīdinājumu: „Gribu ar tevi parunāt par kaut ko svarīgu, kad tev būs laiks.”
-
Sāciet ar vienkāršiem vārdiem
Nav vajadzīgi medicīniski termini vai ideāls skaidrojums. Pietiek pateikt vienkārši: „Man pēdējā laikā ir ļoti grūti. Jūtos nomākts un baidos, ka pats netikšu galā.” Runājiet par to, ko jūtat un piedzīvojat, nevis mēģiniet „pierādīt”, ka tiešām esat slims. Atklātība uzrunā vairāk nekā diagnozes.
-
Pasakiet, ko no viņa gaidāt
Tuvinieki bieži nezina, kā palīdzēt, un aiz bailēm pasaka ne to. Atvieglojiet viņiem uzdevumu: pasakiet tieši, kas jums vajadzīgs. Piemēram: „Man nevajag padomus, man vienkārši vajag, lai tu uzklausītu”, vai „Man ļoti palīdzētu, ja tu kopā ar mani piezvanītu psihologam.” Konkrēts lūgums pasargā abus no pārpratumiem.
-
Sagatavojieties dažādām reakcijām
Lielākā daļa cilvēku reaģē ar rūpēm, bet reizēm gadās arī neveiksmīgas atbildes („citiem ir sliktāk”, „tikai domā pozitīvi”). Parasti tas nav ļaunums, bet nezināšana un bailes. Ja tā notiek, tas nenozīmē, ka kļūdījāties, atklājoties. Varat pateikt: „Saprotu, ka arī tev tas ir negaidīti, bet man ir svarīgi, lai tu vienkārši būtu blakus.”
-
Ja runāt ir grūti, sāciet citādi
Ne visiem ir viegli runāt aci pret aci. Var uzrakstīt ziņu vai vēstuli, padalīties ar rakstu vai testa rezultātu ar piebildi „tas ir par mani”, parunāt pastaigā vai automašīnā, kur nav jāskatās acīs. Svarīga nav forma, bet tas, lai jūs ar to vairs nepaliktu vieni.
No kā izvairīties
- Negaidiet „īsto brīdi”, kas nekad nepienāk: nepilnīga saruna ir labāka par klusēšanu.
- Nejūtieties vainīgi, ka „apgrūtināt” otru: tuvam cilvēkam parasti ir svarīgi zināt un palīdzēt.
- Negaidiet, ka otrs uzreiz visu sapratīs: arī viņam var būt vajadzīgs laiks, lai pierastu pie šīs ziņas.
- Neatlieciet sarunu, ja rodas domas par pašnāvību: tādā gadījumā runājiet nekavējoties vai zvaniet uz krīzes tālruni 116 123 (visu diennakti, bez maksas).
Kad meklēt palīdzību
Atklāties tuvam cilvēkam ir svarīgi, bet tas neaizstāj profesionālu palīdzību. Ja grūtības ieilgst vai pastiprinās, vērsieties pie speciālista: pie ģimenes ārsta, psihologa vai psihiatra. Tuvinieks var palīdzēt spert šo soli, bet ārstēšanu sniedz speciālists.
Ja nezināt, vai jau ir laiks vērsties pēc palīdzības, var noderēt tests „Vai man vajag psihologu?”. Ja ir domas par pašnāvību, tā ir steidzama situācija: nekavējoties runājiet ar kādu tuvu cilvēku vai zvaniet uz Skalbes krīzes tālruni 116 123 (visu diennakti, bez maksas), akūtu briesmu gadījumā 112.
Biežāk uzdotie jautājumi
Baidos apgrūtināt tuvu cilvēku ar savām problēmām. Vai ir pareizi viņam stāstīt?
Jā, un šīs bailes ir ļoti izplatītas, bet parasti nepamatotas. Tuvam cilvēkam parasti ir daudz sāpīgāk uzzināt, ka slēpāt savas sāpes un cietāt viens, nekā tās uzklausīt. Dalīšanās ar grūtībām nav nasta, bet uzticēšanās zīme, un tā bieži satuvina. Turklāt varat pastāstīt tik daudz, cik jūtaties gatavs: nav obligāti izstāstīt visu uzreiz. Viens patiess teikums „man ir grūti, un es gribēju, lai tu zini” jau ir daudz.
Bet ja viņš nesapratīs vai pateiks kaut ko nepiemērotu?
Tas ir iespējams, īpaši ja cilvēks maz zina par psihisko veselību. Neveiksmīga atbilde parasti rodas nevis no ļaunuma, bet no nezināšanas un paša bailēm. Ja tā notiek, tas nenozīmē, ka kļūdījāties, atklājoties, tikai to, ka šis cilvēks varbūt nav labākais klausītājs šajā tēmā. Varat pateikt, kas jums vajadzīgs, vai padalīties ar kādu citu. Viena nesaprotoša atbilde neatceļ jūsu tiesības uz atbalstu.
Avoti
- Corrigan P. W., Sokol K. A., Rüsch N. (2013). The impact of self-stigma and mutual help programs on the quality of life of people with serious mental illnesses. Community Mental Health Journal, 49(1).
- Mental Health First Aid vadlīnijas.
Citi padomi
Līdzīgi testi
Saistītie raksti
2024. gada 4. oktobris
Kā izvēlēties psihologu vai psihoterapeitu (un kam pievērst uzmanību)
Psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs? Kur sākt, kā atpazīt labu speciālistu, kādus jautājumus uzdot pirmajā vizītē un kad speciālistu mainīt.
Lasīt rakstu