Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Kā runāt ar bērnu par šķiršanos: ko teikt un no kā izvairīties

Bērniem vecāku šķiršanās ir zemestrīce: sabrūk pasaules pamats, kas šķita mūžīgs. Taču gadu desmitiem ilgi veikti pētījumi rāda svarīgu lietu: ilgstošu kaitējumu bērniem nodara nevis pati vecāku šķiršanās, bet tas, kas to pavada: konflikti bērna klātbūtnē, bērna vilkšana katram uz savu pusi, nezināmais. Tātad liela daļa bērna pašsajūtas ir jūsu rokās pat vissāpīgākajā laikā.

Saruna par šķiršanos ir pirmais un svarīgākais solis šajā ceļā. Tālāk aprakstīts, kā tai sagatavoties un ko teikt.

  1. Vienojieties savā starpā pirms sarunas

    Pirms runājat ar bērnu, vienojieties ar otru vecāku par kopīgu versiju: ko teiksiet, ko neteiksiet, kā atbildēsiet uz paredzamajiem jautājumiem. Ja vien iespējams, sakiet to abi kopā: tas ir visspēcīgākais vēstījums, ka jūs abi paliekat viņa vecāki. Ja kopā nav iespējams, vienojieties vismaz par vienādu versiju, lai bērns nesaņemtu divus pretrunīgus stāstus.

  2. Izvēlieties piemērotu laiku un vietu

    Runājiet tad, kad pēc sarunas būs laiks pabūt kopā: nedēļas nogales sākumā, ne pirms gulētiešanas un ne pirms skolas. Vietai jābūt pazīstamai un mierīgai, bez svešiem cilvēkiem. Ja bērni ir vairāki, sakiet visiem kopā (lai nevienam nebūtu jāglabā noslēpums), bet vēlāk parunājiet ar katru atsevišķi atbilstoši vecumam.

  3. Runājiet vienkārši un bez vainīgo meklēšanas

    Bērnam nav vajadzīga cēloņu analīze, viņam vajag skaidrību. Pietiek ar dažiem teikumiem: „Mēs ar tēti (mammu) esam nolēmuši vairs nedzīvot kopā. Tas ir pieaugušo lēmums, ko pieņēmām abi. Tev ar to nav nekāda sakara.” Bez detaļām par neuzticību, naudu vai to, kurš „sāka”: šīs detaļas bērnam ir nasta, ko viņš nespēj panest.

  4. Pasakiet trīs svarīgākos vēstījumus

    Pētījumi un prakse ir vienisprātis par to, kas bērnam noteikti jādzird, un ne tikai vienu reizi: „Tā nav tava vaina” (bērni gandrīz vienmēr slepeni vaino sevi), „Mēs abi paliekam tavi vecāki” (šķiras pāris, nevis vecāki) un „Mēs tevi mīlam, un tas nekad nemainīsies”. Atkārtojiet šos vēstījumus arī vēlākās sarunās: tie neiesakņojas uzreiz.

  5. Atbildiet uz praktiskiem jautājumiem

    Pēc pirmā šoka bērnam svarīgākais ir konkrētība: kur es dzīvošu? Vai mainīsies skola? Kad es redzēšu tēti (mammu)? Kas būs ar suni? Atbildiet skaidri uz to, ko zināt, bet par to, ko vēl nezināt, sakiet godīgi: „Mēs vēl to izlemjam, bet pateiksim tev, tiklīdz zināsim.” Nezināmais bērnam ir biedējošāks par smagu patiesību.

  6. Pieņemiet jebkuru reakciju

    Bērni reaģē ļoti dažādi: ar asarām, dusmām, jautājumu lavīnu vai klusumu un „labi, bet kas būs vakariņās?”. Visas reakcijas ir normālas, arī tad, ja reakcijas nav vispār: daļa bērnu ziņu apstrādā lēni, dienām un nedēļām ilgi. Nespiediet „parunāt nopietni” un nepārlieciniet, ka „viss būs labi”: labāk „es saprotu, ka tev ir skumji un dusmīgi; mēs esam blakus”.

  7. Atgriezieties pie sarunas vēl ne reizi vien

    Tā nav viena saruna, bet process: jautājumi bērnam radīsies nedēļām ilgi, un bieži visnegaidītākajā brīdī. Turiet durvis atvērtas („jautā jebko un jebkurā laikā”), bet ikdienu uzturiet pēc iespējas stabilāku: tie paši rituāli, skola, pulciņi. Stabilitāte ir valoda, kurā bērnam tiek pateikts: „pasaule nesabruka”.

No kā izvairīties

  • Nepadariet bērnu par ziņnesi („pasaki tētim...”) vai tiesnesi („ar ko tu gribētu dzīvot?” bez vajadzības): tas plēš bērnu uz pusēm.
  • Nerunājiet slikti par otru vecāku bērna klātbūtnē: bērns ir pa pusei no jums abiem, un trieciens otram vecākam ir trieciens viņa daļai.
  • Nesoliet to, ko nevarēsiet izpildīt (piemēram, „varbūt mēs vēl salabsim”, ja lēmums ir galīgs): cerība, kas sabrūk otrreiz, sāp divkārt.
  • Nestrīdieties un nerisiniet savas attiecības bērna klātbūtnē: tieši konflikti, nevis pati šķiršanās, pētījumos nodara vislielāko kaitējumu.

Kad meklēt palīdzību

Reakcijas uz šķiršanos (skumjas, dusmas, īslaicīga uzvedības vai miega pasliktināšanās) parasti noplok dažu nedēļu vai mēnešu laikā. Vērsieties pie bērnu psihologa, ja pārmaiņas padziļinās vai ieilgst: bērns noslēdzas, brūk sekmes skolā, atgriežas sen pāraugti ieradumi (gultas slapināšana, bailes gulēt vienam), parādās agresija vai runas par sevis savainošanu. Pirmajam priekšstatam noderēs bērna uzvedības un bērna trauksmes testi.

Palīdzība ir vērta arī jums pašiem: šķiršanās ir viens no lielākajiem stresiem dzīvē, un bērnam visvairāk vajag vismaz vienu stabilu pieaugušo. Jūsu pašu atgūšanās nav egoisms.

Biežāk uzdotie jautājumi

Ko teikt bērnam atkarībā no vecuma?

Būtība visiem ir tā pati, mainās tikai forma. Pirmsskolas vecuma bērnam pietiek ar dažiem vienkāršiem teikumiem un daudz atkārtotu drošības apliecinājumu; viņš var jautāt vienu un to pašu daudzas reizes, un tas ir normāli. Sākumskolas bērnam svarīgākā ir konkrētība un apstiprinājums, ka viņš nav vainīgs. Pusaudzis sapratīs vairāk un var reaģēt ar dusmām vai noslēgšanos: cieniet viņa reakciju, bet neapkraujiet viņu ar pieaugušo detaļām un nespiediet izvēlēties pusi.

Vai stāstīt bērnam patieso šķiršanās iemeslu?

Bērnam vajag patiesību, bet ne visu pieaugušo patiesību. „Mēs vairs nesaprotamies un nolēmām dzīvot atsevišķi” ir patiesība, ar ko pietiek. Neuzticības, atkarību vai finanšu detaļas liek bērnam izvēlēties pusi un nest nastu, kas pieder pieaugušajiem. Lielāks bērns, ja jautās tieši, ir pelnījis godīgu, bet atturīgu atbildi, nenomelnojot otru vecāku.

Bērns uzvedas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vai tas ir slikti?

Ne obligāti: daļa bērnu ziņu apstrādā lēni vai sargā vecākus no savām jūtām. Nespiediet runāt, bet radiet izdevības: kopīgas nodarbes, brauciens ar mašīnu, vakara rituāli, kuros saruna var rasties pati. Ja pēc dažiem mēnešiem redzat spriedzi ķermenī vai uzvedībā, bet ne vārdos, palīdzēs bērnu psihologs: bērni savas jūtas bieži vieglāk pauž rotaļā nekā sarunā.

Avoti

Citi padomi

Saistīto traucējumu apraksti

Saistītie raksti