Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv
Garīgā veselība

Pusaudžu pašsajūtas tests

Pusaudža gados garastāvokļa svārstības ir normāla parādība: smadzenes pārkārtojas, hormoni lēkā, un dzīve met izaicinājumus no visām pusēm. Taču ir robeža, aiz kuras „normāli pusaudža gadi” beidzas: kad slikta pašsajūta ilgst nedēļām, atņem enerģiju, draugus un prieku par skolu, tas vairs nav raksturs un nav slinkums, bet gan stāvoklis, kam ir palīdzība. Šis tests palīdz šo robežu ieraudzīt.

Tests ir paredzēts 12-17 gadus veciem pusaudžiem, un tajā ir 12 jautājumi. Tie balstās uz pusaudžu depresijas pārbaudes aptaujas PHQ-A tēmām un ir papildināti ar jautājumiem par skolu, draugiem un ķermeņa sāpēm, tāpēc tas nav pats PHQ-A un rezultātu nedrīkst salīdzināt ar tā punktiem. Atbildi patstāvīgi par pēdējām 2 nedēļām, godīgi, nevis tā, „kā vajadzētu būt”. Vecākiem: ja piedāvājat testu bērnam, ļaujiet viņam atbildēt pašam, bet rezultātu pārrunājiet bez pamācīšanas.

Dalīties:
12 jautājumi ~2 min. Bezmaksas

Sāciet testu

Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.

Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.

Normāli pusaudža gadi vai depresija: kur ir robeža?

Pusaudža garastāvokļa svārstības un depresija atšķiras trīs lietās. Ilgums: normālas svārstības nāk un iet stundu vai dienu laikā, bet depresija ilgst vismaz 2 nedēļas gandrīz bez atelpas. Dziļums: garastāvoklim svārstoties, labas lietas joprojām priecē, bet depresijā izslēdzas pats prieka mehānisms, un pat mīļākās nodarbes kļūst pelēkas. Ietekme: normāli pusaudža gadi ilgstoši netraucē draudzībai, miegam un skolai, bet depresija pamazām skar visas trīs jomas.

Vēl viena būtiska atšķirība no pieaugušajiem: pusaudžu depresija bieži izskatās nevis kā skumjas, bet kā aizkaitināmība. Pastāvīgi dusmīgs, ar visu neapmierināts, „neciešams” pusaudzis patiesībā var būt nomākts pusaudzis. Ja vecāki redz tikai konfliktus, vērts paskatīties dziļāk: aiz „rakstura” nereti slēpjas ciešanas, ko bērns neprot nosaukt vārdā.

Signāli, ko nevajadzētu ignorēt

Pazīmes, ka pašsajūta ir pārkāpusi normālu pusaudža gadu robežas (svarīga nav viena pazīme, bet to kopums un ilgums):

  • Ieildzis slikts garastāvoklis vai aizkaitināmība: 2 nedēļas un ilgāk, gandrīz katru dienu
  • Interešu zudums: tiek pamesti hobiji, draugi, viss ir „neinteresanti”
  • Miega un ēstgribas pārmaiņas: bezmiegs vai gulēšana pa 12 stundām, krasas ēšanas paradumu pārmaiņas
  • Atzīmju kritums un zudusi motivācija: nevis slinkums, bet „vairs neredzu jēgu”
  • Norobežošanās: ieslēgšanās istabā, pazušana no draugu loka
  • Sūdzības par ķermeni: biežas galvassāpes vai vēdersāpes bez medicīniska iemesla
  • Runas par bezjēdzību, sevis savainošanu, „labāk, ja manis nebūtu”: vienmēr nopietns signāls, kam pieaugušajiem jāpievērš uzmanība tajā pašā dienā

Pusaudzim: ko darīt, ja atpazini sevi?

Pirmais un grūtākais solis ir pastāstīt kādam. Ne tāpēc, ka runāšana maģiski izdziedina, bet tāpēc, ka no bedres, kurā tu esi, bez cita cilvēka izkāpt ir gandrīz neiespējami. Tā darbojas depresija: tā melo, ka tev neviena nav, ka tu nevienu neinteresē un ka tā būs vienmēr. Visi trīs apgalvojumi ir simptomi, nevis fakti. Izvēlies pieaugušo, kuram visvairāk uzticies: tēti, mammu, audzinātāju, treneri, drauga mammu. Ja pateikt vārdos ir par grūtu, uzraksti ziņu vai parādi šī testa rezultātu.

Ja šķiet, ka nav kam pateikt, tieši šim nolūkam ir bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111: tur uzklausīs bez pamācīšanas un palīdzēs izdomāt nākamo soli. Anonīmi, bez maksas, visu diennakti. Daudzās skolās ir psihologs, pie kura vari aiziet arī bez vecākiem. Un, ja tavas domas griežas ap sevis savainošanu, tā nav „dramatizēšana”, bet stāvoklis, par kuru noteikti jāpastāsta pieaugušajam vēl šodien.

Vecākiem: kā palīdzēt un kur vērsties?

Svarīgākais noteikums: uzklausīt, pirms risināt. Teikumi „saņemies”, „mēs tavos gados”, „tev taču nekā netrūkst” ir labi zināmi veidi, kā aizcirst durvis: pēc tiem bērns pārstāj runāt, bet nepārstāj slimot. Darbojas pretējais: jautājumi bez uzbrukuma („redzu, ka tev ir grūti, pastāsti”), ticēšana tam, ko bērns saka (pat ja iemesli šķiet sīki), un skaidra ziņa, ka palīdzību meklēsiet kopā. Ja bērns piemin sevis savainošanu vai nevēlēšanos dzīvot, jautājiet tieši un mierīgi: pētījumi rāda, ka atklāts jautājums risku nepalielina, bet samazina.

Kur meklēt palīdzību: ģimenes ārsts, kas var izvērtēt situāciju un nosūtīt tālāk, bērnu psihiatrs un psihologs vai klīniskais psihologs, kas strādā ar bērniem un pusaudžiem, kā arī skolas psihologs kā ātrākais pirmais kontakts, ja skolā tāds ir. Pusaudžu depresiju un trauksmi ārstē efektīvi, visbiežāk ar sarunu terapiju; medikamentus apsver tikai smagākos gadījumos un tikai ārsts. Arī jūsu pašu miers ir svarīgs: bērna slimība biedē, tāpēc parūpējieties arī par atbalstu sev. Saistītie mūsu testi: bērna trauksmes tests (jaunākiem bērniem, aizpilda vecāki) un personības tests pusaudžiem (sevis izzināšanai, nevis veselībai).

Biežāk uzdotie jautājumi

Man nav 12-17 gadu (man ir mazāk vai jau vairāk gadu). Vai tests der?

Tests ir pielāgots pusaudža gadiem: skolai, vecākiem, draugu lokam. Pieaugušajiem precīzāks ir parastais depresijas tests (PHQ-9), bet bērniem līdz 12 gadiem paredzēts bērna trauksmes tests un bērna uzvedības tests, ko aizpilda vecāki: mazu bērnu pašsajūtu uzticamāk izvērtē pieaugušie.

Baidos pateikt vecākiem. Ko darīt?

Tās ir ļoti biežas bailes, un ir vairāki veidi, kā tās apiet: pastāsti citam pieaugušajam (audzinātājai, skolas psihologam, tantei), uzraksti vecākiem ziņu sarunas vietā, parādi šī testa rezultātu vai piezvani uz 116 111 un kopā ar konsultantu izdomā, kā to pateikt. Lielākā daļa vecāku, uzzinot, reaģē labāk, nekā bērni gaida: ar bažām un rūpēm, nevis dusmām.

Vai vecāki var aizpildīt šo testu bērna vietā?

Labāk ne: tests jautā par iekšējiem pārdzīvojumiem, kas no malas nav redzami, un vecāku minējumi bieži netrāpa. Pareizāk ir piedāvāt pusaudzim atbildēt pašam un, ja viņš piekrīt, rezultātu pārrunāt kopā. Ja bērns atsakās, bet bažas ir lielas, runājiet ar speciālistu paši: bērna uzvedības pārmaiņu apraksts bieži ir pietiekams pirmajam izvērtējumam.

Ar ko skolas psihologs atšķiras no „īsta” psihologa?

Skolas psihologs ir īsts psihologs, kas vienkārši strādā skolā: pie viņa var aiziet ātri, bez maksas un parasti bez vecākiem. Viņš var uzklausīt, izvērtēt situāciju un vajadzības gadījumā ieteikt vērsties tālāk (pie ģimenes ārsta, bērnu psihiatra vai klīniskā psihologa). Sarežģītāku stāvokļu ārstēšanai ir citi speciālisti, taču pirmā saruna skolā ir lielisks sākums.

Vai manas atbildes tiek saglabātas? Vai tās redzēs vecāki vai skola?

Nē. Visi aprēķini notiek tavā pārlūkprogrammā: atbildes netiek nekur sūtītas, netiek glabātas, un neviens tās neredz. Rezultātu redzēs tikai tas, kam tu to parādīsi.

Avoti un metodika

Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.

  • Johnson J. G. u.c. (2002). The Patient Health Questionnaire for Adolescents (PHQ-A): validation of an instrument for the assessment of mental disorders among adolescent primary care patients. Journal of Adolescent Health, 30(3).
  • Thapar A., Collishaw S., Pine D. S., Thapar A. K. (2012). Depression in adolescence. The Lancet, 379(9820).
  • Dazzi T. u.c. (2014). Does asking about suicide and related behaviours induce suicidal ideation? What is the evidence? Psychological Medicine, 44(16).
Vai šis tests jums bija noderīgs?