Garastāvokli visbiežāk sabojā nevis notikumi, bet to interpretācijas, un šīs interpretācijas kļūdās pēc atpazīstamiem šabloniem. Psihiatrs Deivids Bērnss, kognitīvās terapijas popularizētājs, grāmatā „Feeling Good” (1980) aprakstīja desmit tipiskus kognitīvos izkropļojumus, tas ir, sistemātiskas domāšanas kļūdas, kas baro depresiju, trauksmi un zemu pašvērtējumu. Iemācīties tās atpazīt nozīmē paveikt pusi no kognitīvās terapijas darba.
1. Domāšana „viss vai nekas”
Pasaule tiek redzēta divās krāsās: perfekti vai pilnīgi garām, uzvarēju vai pilnībā zaudēju. „Diēta ir izjukusi, jo apēdu cepumu, viss, vairs nav jēgas.” Realitāte gandrīz vienmēr dzīvo pelēkajā zonā: diena, kas izdevusies par 80 procentiem, ir izdevusies diena, nevis „nekas”.
Pretlīdzeklis: procenti polu vietā. Nevis „izdevās vai neizdevās”, bet „par cik procentiem izdevās?”
2. Pārmērīga vispārināšana
Viens notikums tiek pārvērsts mūžīgā likumā ar vārdiem „vienmēr”, „nekad”, „visi”. „Mani neuzaicināja, mani nekad neviens neaicina.” Viens punkts vēl nav taisne.
Pretlīdzeklis: pajautājiet sev, cik reižu ir bijis otrādi. Pat viens pretpiemērs sagrauj „vienmēr”.
3. Mentālais filtrs
No visas dienas atmiņā paliek tikai tumšā detaļa, un domas griežas ap to. Desmit uzslavas un viena piezīme, bet vakarā galvā ir tikai piezīme. Tā nav rakstura vaina, bet uzmanības novirze, ko var pārregulēt.
Pretlīdzeklis: vakarā mehāniski, kā zāles, pierakstiet trīs lietas, kas izdevās. Filtru var trenēt abos virzienos.
4. Pozitīvā noniecināšana
Labās lietas „neskaitās”: kompliments tiek norakstīts ar „viņi ir tikai pieklājīgi”, sasniegums ar „to jebkurš varētu”, izdevusies diena ar „nejaušība”. Tā pašvērtējums paliek mūžīgi izsalcis, lai cik pierādījumu tas saņemtu. Šis izkropļojums ir viltvārža sindroma dzinējs.
Pretlīdzeklis: dubultā standarta pārbaude. Vai drauga sasniegumu jūs arī norakstītu uz „nejaušību”?
5. Pārsteidzīgi secinājumi: domu lasīšana un nākotnes pareģošana
Ir divi paveidi. Domu lasīšana: „viņš paskatījās un noteikti nodomāja, ka esmu muļķis” (pierādījumu nav nekādu, bet spriedums jau pieņemts). Pareģošana: „zinu, ka eksāmenu nenokārtošu”, un trauksme izturas tā, it kā tas jau būtu fakts.
Pretlīdzeklis: jautājums „ko es patiešām ZINU un ko esmu izdomājis?” Domu lasīšanu vajag pārbaudīt (pajautāt!), bet pareģojumu gadījumā vērts atcerēties, cik precīzi bijuši jūsu iepriekšējie pareģojumi.
6. Katastrofizēšana (un tās brālis, mazināšana)
Uz slikto tiek skatīts caur palielināmo stiklu: kļūdījos sanāksmē, tātad mani atlaidīs, tātad neatradīšu darbu, tātad dzīve ir beigusies. Tajā pašā laikā uz saviem resursiem tiek skatīts caur apgrieztu tālskati: „es to neizturētu”. Tā ir galvenā trauksmes degviela.
Pretlīdzeklis: trīs jautājumi pēc kārtas. Kāds ir sliktākais reālais scenārijs? Kāds ir visticamākais? Ko es darītu, ja notiktu sliktākais? Pēdējais jautājums atgriež sajūtu, ka jums ir resursi.
7. Emocionālā spriešana
„Jūtos vainīgs, tātad esmu izdarījis kaut ko sliktu.” „Jūtu trauksmi, tātad ir briesmas.” Sajūta tiek pārvērsta pierādījumā, lai gan emocijas mēra nevis realitāti, bet mūsu interpretācijas (bieži jau izkropļotas). Trauksme lidojuma laikā nepierāda, ka lidmašīna krīt.
Pretlīdzeklis: formula „sajūta nav fakts”. Sajūtu vērts uzklausīt, bet lietu izlemt pēc pierādījumiem.
8. „Man vajadzētu” tirānija
Iekšējais uzraugs ar pātagu: „man vienmēr jātiek galā”, „man nekad nevajadzētu dusmoties”, „viņiem vajadzētu saprast bez vārdiem”. Pret sevi vērsti „vajadzētu” rada vainas sajūtu un perfekcionismu, bet pret citiem vērsti rada pastāvīgu vilšanos un dusmas.
Pretlīdzeklis: aizstājiet „man vajadzētu” ar „es gribētu” vai „man būtu noderīgi”. Jēga paliek, bet pātaga pazūd.
9. Etiķešu līmēšana
„Es kļūdījos” vietā tiek teikts „esmu neveiksminieks”, bet „viņš rīkojās nepareizi” vietā tiek teikts „viņš ir idiots”. Uzvedība tiek pārvērsta identitātē, bet identitāti, atšķirībā no uzvedības, mainīt nav iespējams, tāpēc etiķete atņem rīcības brīvību un cerību.
Pretlīdzeklis: atgrieziet darbības vārdu. Nevis „es esmu slinks”, bet „šodien atliku divus uzdevumus”. Ar darbību jau var strādāt.
10. Personalizācija
Šķiet, ka viss ir par mani un manis dēļ: bērna atzīme nozīmē „esmu slikts vecāks”, kolēģa sliktais garastāvoklis „noteikti kaut ko viņam nodarīju”, lietus izbraukuma laikā „nu protams, kā vienmēr man”. Cilvēks uzņemas atbildību par to, kas no viņa nav atkarīgs vai ir atkarīgs tikai daļēji.
Pretlīdzeklis: atbildības pīrāgs. Uzrakstiet VISUS faktorus, kas veicināja notikumu, un godīgi sadaliet procentus. Jūsu gabals gandrīz vienmēr ir mazāks, nekā šķita.
Kā ar to strādāt praksē
Kognitīvā terapija piedāvā vienkāršu, bet pārsteidzoši iedarbīgu rīku, tas ir, trīs kolonnu pierakstus. Pirmajā kolonnā jūs ierakstāt situāciju un automātisko domu, otrajā norādāt, kuri izkropļojumi tajā slēpjas (visbiežāk divi vai trīs vienlaikus), bet trešajā uzrakstāt racionālu atbildi, tas ir, kā šo situāciju aprakstītu godīgs, bet labvēlīgs liecinieks. Svarīgi rakstīt ar roku vai uz tastatūras, nevis prātā, jo papīrs palēnina karuseli.
Pāris nedēļu šādas prakses, un izkropļojumus jūs sākat dzirdēt reāllaikā, it kā kāds ieslēgtu subtitrus. Doma „es vienmēr visu sabojāju” vairs nav patiesība un kļūst par to, kas tā ir: pārmērīgu vispārināšanu ar etiķetes piedevu, kas atnākusi slikta garastāvokļa fonā.
Ja vēlaties pārbaudīt, cik lielā mērā izkropļota domāšana ietekmē jūsu garastāvokli, izpildiet domāšanas kļūdu testu vai klīnisko PHQ-9 depresijas testu. Ja pierakstu tehnika jums patika, Bērnsa „Feeling Good” joprojām tiek uzskatīta par vienu no iedarbīgākajām pašpalīdzības grāmatām: pētījumos tās izlasīšana vien vieglas depresijas gadījumos deva izmērāmu uzlabojumu (šai parādībai ir pat nosaukums, biblioterapija).
Šis raksts ir izglītojošs un neaizstāj psihologa konsultāciju.
Avoti: Burns D. D. Feeling Good: The New Mood Therapy (1980); Beck A. T. Cognitive Therapy and the Emotional Disorders (1976); Scogin F., Jamison C., Gochneaur K. (1989). Comparative efficacy of cognitive and behavioral bibliotherapy for mildly and moderately depressed older adults. Journal of Consulting and Clinical Psychology.