Viltvārža sindroma tests
Diplomi, amati, uzslavas, bet iekšā klusa balss: „Patiesībā es tik daudz neprotu, man vienkārši paveicās, un kādu dienu visi to sapratīs.” Šo pārdzīvojumu modeli sauc par viltvārža sindromu (arī impostora vai krāpnieka sindromu): cilvēks nespēj attiecināt panākumus uz savām spējām un dzīvo ar bailēm tikt „atmaskēts”, lai gan objektīvi fakti runā viņam par labu.
Šie 15 jautājumi ir mūsu pašu aptauja, nevis Klensas viltvārža fenomena skala (CIPS): mēs tos uzrakstījām paši, balstoties uz pazīmēm, ko pirmā aprakstīja psiholoģe Polīna Klensa (Pauline Clance), un punkti nav salīdzināmi ar CIPS rezultātiem. Jautājumi skar panākumu nenovērtēšanu, uzslavu noraidīšanu, bailes no atmaskošanas un pārstrādāšanās ciklu.
Sāciet testu
Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.
Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.
Jūsu iepriekšējie šī testa rezultāti
Rezultāti glabājas tikai jūsu pārlūkprogrammā un netiek nekur sūtīti. Atkārtojot testu ik pēc dažām nedēļām, redzēsiet savas izmaiņas.
Kas ir viltvārža sindroms?
Šo parādību 1978. gadā aprakstīja psiholoģes Polīna Klensa (Pauline Clance) un Sūzena Aimsa (Suzanne Imes), pētot veiksmīgas sievietes, kuras, neraugoties uz objektīviem sasniegumiem, bija pārliecinātas par savu „krāpšanos”. Vēlāk atklājās, ka modelis ir universāls: to piedzīvo visu dzimumu, profesiju un līmeņu cilvēki, no studentiem līdz profesoriem un vadītājiem. Klensas izveidotā skala CIPS (Clance Impostor Phenomenon Scale) joprojām ir viena no plašāk izmantotajām mērīšanas skalām pētījumos.
Precīzāk būtu runāt nevis par „sindromu” (tā nav diagnoze un nav slimība), bet par pārdzīvojumu modeli: nespēju pieņemt panākumus kā savus. Sasniegumi objektīvi ir, taču iekšējā uzskaite tos neieskaita, jo katrs panākums tiek norakstīts uz nejaušību, šarmu, citu kļūdām vai „vieglu uzdevumu”.
Viltvārža cikls
Klensa aprakstīja raksturīgu apli, kas sindromu uztur:
- Jauns uzdevums izraisa trauksmi: „šoreiz gan noteikti atklāsies”
- Reakcija: vai nu pārspīlēta gatavošanās (strādā divkārt), vai atlikšana līdz pēdējam brīdim
- Panākums: uzdevums izdodas
- Norakstīšana: ja gatavojās pārmērīgi, „izdevās tikai tāpēc, ka tik daudz strādāju”; ja atlika, „izdevās ar mata tiesu, paveicās”
- Secinājums: panākums netiek ieskaitīts, „krāpnieka” sajūta saglabājas, un līdz ar to pastiprinās arī trauksme nākamajai reizei
Kāpēc sindromu piedzīvo tieši kompetenti cilvēki?
Ironijai ir likumsakarība: jo dziļāk pārzināt jomu, jo skaidrāk redzat, cik daudz vēl nezināt, bet iesācējs savus robus vienkārši neredz. Tā ir viens no iemesliem, kāpēc eksperti bieži vērtē sevi pieticīgāk nekā iesācēji.
Tam pievienojas vide: sindroms aktivizējas tur, kur cilvēks jūtas „ne savā vietā”, piemēram, pirmais ģimenē ar augstāko izglītību, jaunpienācējs starp vecajiem darbiniekiem, mazākuma pārstāvis kolektīvā. Veicina arī sociālie tīkli, kuros visi rāda tikai veiksmes fasādi: mēs salīdzinām savas aizkulises ar citu skatuvi.
Kā ar to strādāt?
Iedarbīgākās prakses tā vai citādi atgriež uzskaiti pie faktiem: sasniegumu žurnāls (fakti pret selektīvu atmiņu), skaļa runāšana par sindromu (slepenība ir tā skābeklis), uzslavu pieņemšanas treniņš un dubultā standarta tests („Vai arī drauga panākumus norakstītu uz veiksmi?”). Jaunās jomās palīdz arī mācīšanās perspektīva: jūs neesat „viltvārdis, kas neprot”, bet „cilvēks, kas mācās”, un otrais apraksts ir precīzāks un rosina rīkoties.
Ja sindroms ir spēcīgs, vērts strādāt ar psihologu: visbiežāk zem tā atrodami perfekcionisma („nevainojami vai krāpšana”) un nosacīta pašvērtējuma („mana vērtība ir tik liela, cik sasniedzu”) slāņi, un abi labi padodas kognitīvi biheiviorālajai terapijai. Salīdzināšanai noderēs perfekcionisma un pašvērtējuma testi.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai viltvārža sindroms ir slimība?
Nē, tā nav diagnoze, bet gan izplatīts pārdzīvojumu modelis. Taču spēcīgs un ilgstošs sindroms tiek saistīts ar trauksmi, izdegšanu un depresiju, tāpēc, ja tas nopietni kaitē dzīvei, vērts vērsties pie psihologa.
Ar ko tas atšķiras no vienkāršas pieticības vai paškritikas?
Pieticība ir saskarsmes stils: cilvēks iekšēji zina savu vērtību, tikai to neafišē. Viltvārža sindroms ir iekšējās uzskaites kļūda: cilvēks patiesi netic saviem sasniegumiem un baidās no atmaskošanas. Veselīga paškritika vērtē konkrētus darbus; sindroms nonievā pašu cilvēku.
Bet ja mana kompetence tiešām nav pietiekama?
Kompetences robi ir normāli; tie ir visiem, un tos novērš mācoties. Izšķirošais jautājums: vai jūsu šaubas ir samērīgas ar faktiem? Ja objektīvie rādītāji (rezultāti, atsauksmes, amats) saka vienu, bet sajūta ko citu, tā ir sindroma, nevis kompetences problēma.
Vai sindroms pāriet ar pieredzi?
Ne obligāti: bez apzināta darba tas prot augt līdz ar karjeru, jo, jo augstāks amats, jo lielāks šķiet „atmaskošanas” risks. Palīdz nevis pati pieredze, bet tās ieskaitīšana: sasniegumu fiksēšana, atklātas sarunas un uzslavu pieņemšana.
Vai manas atbildes tiek saglabātas?
Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkā, un atbildes netiek nekur sūtītas vai glabātas.
Avoti un metodika
Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.
- Clance P. R., Imes S. A. (1978). The imposter phenomenon in high achieving women. Psychotherapy: Theory, Research & Practice.
- Clance P. R. (1985). The Impostor Phenomenon: Overcoming the Fear That Haunts Your Success. Peachtree.
- Bravata D. M. et al. (2020). Prevalence, predictors, and treatment of impostor syndrome: A systematic review. Journal of General Internal Medicine.
Paldies! Jūsu viedoklis palīdz mums uzlabot vietni.