Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Aleksitimija: kas tā ir un kā to atpazīt

Sevis izzināšana VisiTesti.lv redakcija
Aleksitimija: kas tā ir un kā to atpazīt
Foto: StockSnap (CC0)

„Kā tu jūties?” Dažiem šis jautājums ir durvis uz sarunu. Citiem tā ir tukša siena: iekšā kaut kas notiek (spiež krūtīs, griežas domas, gribas aizcirst durvis), bet pateikt, kas tas ir, nav iespējams. Nevis tāpēc, ka negribas, bet tāpēc, ka cilvēks nezina. Šai parādībai ir nosaukums: aleksitimija, burtiski no grieķu valodas „jūtām nav vārdu”.

Kas tā ir (un kas tā nav)

Aleksitimija nav slimība un nav diagnoze, bet iezīme: grūtības atpazīt savas emocijas, atšķirt tās no ķermeņa sajūtām un aprakstīt vārdos. Izteiktā formā tā ir aptuveni 10 procentiem cilvēku (vīriešiem biežāk), bet vieglākā formā daudz vairāk. Zinātnei to 20. gadsimta septiņdesmitajos gados aprakstīja psihiatrs Pīters Sifneoss, un mūsdienās to mēra ar aptaujām, no kurām pazīstamākā ir Toronto aleksitimijas skala (TAS-20). Tā vērtē trīs lietas: grūtības atpazīt jūtas, grūtības tās aprakstīt un tieksmi domāt „uz āru”, tas ir, par faktiem, nevis pārdzīvojumiem.

Svarīgi kliedēt galveno mītu: aleksitimija nenozīmē, ka jūtu nav. Emocijas ķermenī rodas tāpat kā visiem: sirds dauzās, kaklā kaut kas spiež, pleci saspringst. Trūkst nevis jūtu, bet tulkojuma, jo signāli no ķermeņa nesasniedz vārdu krājumu. Tāpēc cilvēks ar aleksitimiju bieži šķiet vēss, lai gan iekšā var plosīties vētra, ko viņš pats nespēj nolasīt.

Kā tas izskatās ikdienā

  • Uz jautājumu „kā jūties?” atbilde ir „normāli”, „nezinu” vai fakti („nu, sastrīdējāmies”), nevis tāpēc, ka kaut kas tiek slēpts, bet tāpēc, ka atbildes tiešām nav.
  • Emocijas tiek pamanītas tikai caur ķermeni: cilvēks saka „man sāp galva”, nevis „esmu saspringts”, „nevaru aizmigt”, nevis „uztraucos”, „kaut kas kuņģī nav kārtībā”, nevis „baidos”.
  • Dusmas tiek pamanītas tikai tad, kad durvis jau aizcirstas, bet skumjas tikai tad, kad vairs negribas pilnīgi neko.
  • Citu cilvēku emocijas šķiet mīkla: kāpēc sieva raud „bez iemesla”? Par ko kolēģi apvainojās?
  • Fantāzijas un sapņi ir blāvi vai „nesvarīgi”, bet sarunas par jūtām šķiet bezjēdzīgas („ko te apspriest, jārisina”).
  • Lēmumi tiek pieņemti tikai ar loģiku, bet tur, kur loģikas nepietiek (partnera izvēle, „ko es vispār gribu?”), cilvēks iestrēgst.

Ja atpazīstat sevi, vispirms novērtējiet savu situāciju: mūsu emociju izpratnes tests veidots pēc tiem pašiem trim TAS-20 virzieniem. Papildus ir interesanti salīdzināt to ar spēju nolasīt citu cilvēku sejas, tam paredzēts emociju atpazīšanas tests.

No kurienes tā rodas?

Ceļi ir vairāki, un tie bieži savijas. Iemācīšanās: ja ģimenē emocijas netika nosauktas („neraudi”, „nedusmojies”, „vīrieši neraud”, un nekādu sarunu par jūtām), bērnam vienkārši nebija no kā iemācīties emociju vārdu krājumu, līdzīgi kā valodu, kurā mājās neviens nerunāja. Aizsardzība: pēc sāpīgiem pārdzīvojumiem vai traumām psihe dažkārt „izslēdz” jūtu kanālu, jo nejust bija drošāk, tāpēc aleksitimija ir bieža cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši traumas. Neirobioloģija: dažiem cilvēkiem ir vājāka saikne starp smadzeņu zonām, kas emocijas rada, un zonām, kas tās padara apzinātas, turklāt aleksitimija biežāk sastopama autisma spektrā un pēc dažiem neiroloģiskiem stāvokļiem.

Kāpēc ar to vērts nodarboties: cena

Nenosauktas emocijas nekur nepazūd, tās tikai maina izpausmes kanālu, un visi kanāli ir dārgi:

  • Ķermenis. Aleksitimija konsekventi tiek saistīta ar psihosomatiku: hroniskām sāpēm, gremošanas un asinsspiediena problēmām, sliktāku miegu. Emocija, kas nav saņēmusi vārdu, runā caur orgāniem (par to ir stresa ietekmes uz ķermeni tests).
  • Attiecības. Tuvība tiek būvēta no sevis atklāšanas, bet ko atklāt, ja iekšā ir „nezinu”? Partneri cilvēkus ar aleksitimiju bieži raksturo kā sienu: uzticamu, bet nesasniedzamu. No tā rodas vientulība divatā abām pusēm.
  • Lēmumi. Emocijas ir ātrā vērtēšanas sistēma, jo „te kaut kas nav kārtībā” bieži zina agrāk par loģiku. Bez piekļuves tām cilvēks izvēlas „pareizi”, bet ne savu dzīvi.
  • Emociju regulēšana. Ja nemākat nosaukt, ir grūtāk arī regulēt, tāpēc spriedzi mazina ar alkoholu, darbu vai ēšanu, jo tās ir vienīgās zināmās „nomierināšanas” pogas.

Jūtu valodu var iemācīties

Aleksitimija nav spriedums, bet robs valodā, un to aizpilda kā jebkuru valodu: ar vārdu krājumu, praksi un pacietību.

  1. Sāciet ar ķermeni, nevis ar jūtām. Dažas reizes dienā (palīdz atgādinājums telefonā) apstājieties uz 30 sekundēm: ko jūt ķermenis? Kur ir spriedze, spiediens, siltums, smagums? Ķermeņa sajūtas ir jūsu emociju izejviela, un to pamanīšana ir pirmais pakāpiens.
  2. Izmantojiet vārdnīcu kā palīglīdzekli. Emociju aplis vai vienkāršs saraksts (dusmas, bailes, skumjas, prieks, kauns, vaina, pārsteigums, riebums un to nokrāsas) darbojas kā sarunvārdnīca ceļojumā: sākumā jūs izvēlaties „tuvāko vārdu”, bet vēlāk vārdi kļūst par savējiem. Jautājums sev: „ja šī ķermeņa sajūta būtu viena no astoņām, kura tā būtu?”
  3. Rakstiet. Vakarā trīs teikumi: kas notika, ko es darīju un kurš vārds no saraksta ir vistuvāk tam, kas notika iekšā. Rakstīšana ir lēnāka par runu, tāpēc tulkošanai no ķermeņa vārdos tā der vislabāk.
  4. Vingrinieties ar citu cilvēku stāstiem. Filmas un daiļliteratūra ir drošs simulators: kāpēc varonis tā rīkojās? Kas ar viņu notiek? Pētījumi rāda, ka daiļliteratūras lasīšana uzlabo emociju izpratni.
  5. Brīdiniet tuviniekus. Teikums „man ir grūti nosaukt jūtas, un tas nav tāpēc, ka man nebūtu interesanti vai vienalga” noņem no attiecībām lielu daļu spriedzes un padara partneri par sabiedroto, jo viņš var palīdzēt („izskaties saspringts, tu dusmojies vai uztraucies?”).
  6. Apsveriet terapiju. Psihoterapija būtībā ir emociju valodas skola speciālista vadībā, un aleksitimijas gadījumā īpaši piemērota ir uz emocijām vērsta terapija un ķermeniski orientētas metodes. Ja aiz jūtu sienas slēpjas trauma, tas ir drošākais ceļš, kā tai piekļūt.

Pārmaiņas notiek lēnāk, nekā gribētos, bet tās ir īstas: emociju nosaukšana ir prasme, ko var trenēt kā muskuli, un smadzeņu pētījumi rāda, ka jau precīzs jūtu nosaukums (angliski affect labeling) mazina emocionālā centra uzbudinājumu. Vārds tiešām ir zāles, tikai tas jāatrod.

Šis raksts ir izglītojošs un neaizstāj speciālista konsultāciju.

Avoti: Sifneos P. E. (1973). The prevalence of ‘alexithymic’ characteristics. Psychotherapy and Psychosomatics; Bagby R. M., Parker J. D., Taylor G. J. (1994). The twenty-item Toronto Alexithymia Scale. Journal of Psychosomatic Research; Lieberman M. D. u. c. (2007). Putting feelings into words. Psychological Science.

Vai šī lapa jums bija noderīga?

Līdzīgi raksti