Ilgi tika uzskatīts, ka autisms ir gandrīz tikai zēnu jautājums: vecā statistika rādīja aptuveni četrus zēnus uz vienu meiteni. Mūsdienās zinātnieki uzskata citādi. Daļa šīs atšķirības nav īsta, bet ir diagnostikas ilūzija: autisms meitenēm un sievietēm bieži izskatās citādi, neiekļaujas „mācību grāmatas” aprakstā un tāpēc paliek nepamanīts gadiem ilgi. Daudzas sievietes diagnozi saņem tikai trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā, bieži pēc tam, kad autismu diagnosticē viņu bērnam.
Pats svarīgākais uzreiz: autisms nav slimība, bet citāds nervu sistēmas darbības veids. Taču nepamanītam autismam ir sava cena, un sievietes to bieži maksā klusi: ar pastāvīgu izsīkumu, trauksmi, depresiju un sajūtu, ka bez mitas jātēlo „normāla”.
Kāpēc autismu sievietēm nepamana
Galvenie iemesli ir vairāki, un tie ir saistīti.
Diagnostikas kritēriji tika veidoti pēc zēniem. Klasiskā autisma aina (izteiktas atkārtotas kustības, šauras tehniskās intereses, acīmredzama izvairīšanās no saskarsmes) lielākoties aprakstīts, pētot zēnus. Meitenes tajā bieži neiekļaujas, tāpēc vienkārši nenonāk speciālistu redzeslokā.
Citādas intereses. Autismam raksturīgās intensīvās, šaurās intereses meitenēm bieži ir sociāli „pieņemamas”: dzīvnieki, grāmatas, noteikta mūzika vai seriāls, cilvēku psiholoģija. Šāds vaļasprieks izskatās pēc parastas bērna intereses, nevis pēc pazīmes, lai gan tā dziļums un intensitāte var būt tieši tāda pati.
Labāka maskēšanās. Tas, iespējams, ir pats svarīgākais iemesls. Vidēji meitenes un sievietes labāk un agrāk iemācās slēpt savas grūtības, kopēt citu uzvedību un „izskatīties normāli”. Šo parādību sauc par maskēšanos jeb kamuflāžu, un tā padara autismu no ārpuses gandrīz neredzamu, bet no iekšpuses ļoti nogurdinošu.
Kas ir maskēšanās (kamuflāža)
Maskēšanās ir apzinātas un neapzinātas pūles noslēpt autiskās iezīmes, lai iekļautos un tiktu pieņemta. Praksē tā izskatās šādi: iepriekš sagatavot sarunu tēmas un frāzes, sekot savai sejas izteiksmei un acu kontaktam, kopēt citu cilvēku uzvedību un runas manieri, piespiest sevi izturēt nepatīkamas skaņas vai pieskārienus, slēpt pārslodzi līdz atgriešanās brīdim mājās.
Cena ir liela. Maskēšanās prasa pastāvīgas pūles, tāpēc daudzas autiskas sievietes dzīvo hroniska izsīkuma stāvoklī: pēc sabiedrībā pavadītas dienas viņām vajadzīga ilga atgūšanās klusumā, bet uzkrātais nogurums bieži pārvēršas trauksmē vai depresijā. Raksturīgi arī tas, ka mājās, drošā vidē, maska nokrīt, un cilvēks „sabrūk” tā, kā neviens no apkārtējiem negaida. Ja šī tēma jūs uzrunā, sevis izzināšanai var palīdzēt autisma maskēšanās tests.
Kā autisms sievietēm var izskatīties
Vienas ainas nav, bet bieži atkārtojas šādas iezīmes:
- Sociālais nogurums. Saskarsme ir iespējama un var pat izskatīties raita, bet pēc tās vajadzīga ilga atgūšanās, jo tā nenotiek pati no sevis, bet caur pastāvīgu vērošanu un piepūli.
- Dziļa jutība pret kairinātājiem. Skaņas, gaisma, smaržas, apģērba etiķetes vai audumi nogurdina vairāk nekā apkārtējos, lai gan to bieži slēpj.
- Intensīvas intereses. Dziļš vaļasprieks, kas dažkārt aizņem visu brīvo laiku un kurā iegrimstot aizmirstas laiks.
- Vajadzība pēc rutīnas un paredzamības. Negaidītas pārmaiņas rada nesamērīgi lielu stresu, pat ja no ārpuses šķiet, ka viss ir labi.
- Grūtības ar nerakstītajiem sociālajiem noteikumiem. Saskarsme jāapgūst apzināti, it kā svešvaloda, nevis jāizjūt intuitīvi.
- Agrīna trauksme, depresija vai ēšanas traucējumi. Bieži tie nav atsevišķa problēma, bet nepamanīta autisma un pastāvīgas maskēšanās sekas.
Svarīgi: šīs iezīmes pašas par sevi vēl neko nepierāda, jo tās raksturīgas arī citām parādībām. Tās ir tikai zīme, ka vērts iedziļināties.
Autisms un ADHD bieži iet kopā
Vērts zināt, ka autisms un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi (ADHD) nereti sastopami vienam un tam pašam cilvēkam, un sievietēm abi bieži paliek nepamanīti to pašu iemeslu dēļ. Ja atpazīstat arī grūtības ar uzmanību, organizētību un impulsivitāti, var būt jēga izpildīt arī ADHD testu: abas tēmas ir saistītas un bieži nāk pārī.
Pie kā vērsties
Ja pēc izlasītā atpazīstat sevi, pirmais solis var būt sevis izzināšanas rīki, nevis uzreiz diagnoze. Pieaugušajiem orientējošu priekšstatu sniedz autisma tests pieaugušajiem un Aspergera tests. Svarīgi saprast, ka neviens tests nenosaka diagnozi: tas tikai palīdz izlemt, vai vērts vērsties tālāk.
Oficiālam novērtējumam pieaugušie var vērsties pie garīgās veselības speciālistiem (psihiatra, klīniskā psihologa), bet bērnu un pusaudžu attīstību vērtē bērnu psihiatri un citi bērnu attīstības speciālisti. Pirmais solis bieži var būt saruna ar ģimenes ārstu. Pieaugušo autisma diagnostika daudzviet ir mazāk attīstīta nekā bērnu, tāpēc dažkārt nākas pameklēt speciālistu, kuram ir pieredze šajā jomā. Diagnozi nosaka nevis ar vienu testu, bet ar izvērstu sarunu, attīstības vēstures pārskatu un standartizētām novērtēšanas metodēm.
Kāpēc diagnoze (pat vēla) var palīdzēt
Dažas sievietes šaubās, vai diagnozei pieaugušā vecumā vispār ir jēga. Daudzām tā kļūst par atvieglojumu: pēkšņi kļūst skaidrs, kāpēc visu dzīvi bija tik grūti tur, kur citiem viegli, un ka tas nav rakstura trūkums vai vājums, bet citāda nervu sistēmas darbība. Tas ļauj beigt vainot sevi, atteikties no daļas nogurdinošās maskēšanās un veidot dzīvi pēc savām patiesajām vajadzībām, nevis pēc principa „visi taču iztur”.
Autisms nav kaut kas, kas jāizārstē. Taču to iepazīt (īpaši ja visu dzīvi esat jutusies „citāda” bez izskaidrojuma) var būt viens no svarīgākajiem soļiem ceļā uz mierīgākām, godīgākām attiecībām ar sevi.
Šis raksts ir izglītojošs un neaizstāj speciālista konsultāciju.
Avoti: Lai M. C., Baron-Cohen S. (2015). Identifying the lost generation of adults with autism spectrum conditions. Lancet Psychiatry; Hull L. u. c. (2017). “Putting on My Best Normal”: Social Camouflaging in Adults with Autism Spectrum Conditions. Journal of Autism and Developmental Disorders; Bargiela S. u. c. (2016). The Experiences of Late-diagnosed Women with Autism Spectrum Conditions: An Investigation of the Female Autism Phenotype. Journal of Autism and Developmental Disorders.