Kompleksas traumas tests
Klasisko posttraumatiskā stresa sindromu (PTSS) visbiežāk saista ar vienu notikumu: avāriju, uzbrukumu, nelaimi. Taču, ja trauma ilgst ilgi vai atkārtojas, īpaši bērnībā vai attiecībās, no kurām grūti aiziet (vardarbība ģimenē, ilgstoša ņirgāšanās, piespiešana), tā atstāj dziļākas pēdas. Starptautiskajā slimību klasifikācijā SSK-11 tam ir atsevišķa diagnoze: kompleksais PTSS (C-PTSS). Klasiskajiem PTSS simptomiem pievienojas trīs dziļāki slāņi: grūti kontrolējamas emocijas, negatīvs priekšstats par sevi un grūtības attiecībās.
Divpadsmit jautājumus sagatavojām paši, balstoties uz SSK-11 kompleksā PTSS aprakstu: 6 jautājumi skar PTSS kodolu un 6 dziļākos slāņus. Tie nav starptautiskās traumu aptaujas ITQ jautājumi, tāpēc punkti ar ITQ punktiem nav salīdzināmi. Atbildiet, domājot par to, kā esat jutušies pēdējā mēneša laikā. Tēma ir jūtīga, tāpēc izvēlieties tam mierīgu brīdi.
Sāciet testu
Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.
Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.
Jūsu iepriekšējie šī testa rezultāti
Rezultāti glabājas tikai jūsu pārlūkprogrammā un netiek nekur sūtīti. Atkārtojot testu ik pēc dažām nedēļām, redzēsiet savas izmaiņas.
Ar ko kompleksa trauma atšķiras no PTSS?
Klasiskajam posttraumatiskā stresa sindromam ir trīs simptomu grupas: uzmācīga traumas atgriešanās (atmiņas, sapņi), izvairīšanās un pastāvīga draudu sajūta (modrība, satrūkšanās). Kompleksais PTSS, ko SSK-11 klasifikācija atzina par atsevišķu diagnozi, ietver to visu un vēl trīs dziļākus slāņus, ko pētnieki sauc par sevis organizācijas traucējumiem (DSO): grūti kontrolējamas emocijas (uzliesmojumi vai sastingums), dziļi negatīvu priekšstatu par sevi (nevērtīgums, kauns, „esmu sabojāts”) un pastāvīgas grūtības attiecībās (neuzticēšanās, distance, bailes no tuvības).
Atšķirības iemesls ir traumas raksturs. Viens notikums ievaino atmiņu un briesmu sistēmu. Ilgstoša vai atkārtota trauma, īpaši bērnībā vai attiecībās, no kurām nebija izejas, veido visu personības pamatu: bērns, kas audzis briesmās, iemācās, ka cilvēki nav droši, jūtas ir bīstamas, bet viņš pats ir „kaut kāds ne tāds”. Tieši tāpēc cilvēki ar kompleksu traumu bieži saka nevis „ar mani kaut kas notika”, bet „es tāds esmu”, un tieši tāpēc robeža starp „traumu” un „raksturu” ir svarīgākais, ko terapija palīdz ieraudzīt.
No kurienes rodas kompleksa trauma?
Tipiska pieredze, pēc kuras pētījumos visbiežāk atrod C-PTSS profilu:
- Vardarbība bērnībā vai ģimenē: fiziska, emocionāla, seksuāla, kā arī dzīve pastāvīgās bailēs
- Ilgstoša emocionāla nežēlība vai pamestība: pazemošana, atstumšana, bērns kā „neredzams”
- Ilgstoša vardarbība tuvās attiecībās pieaugušā vecumā: fiziska vai psiholoģiska, ar kontroli un izolāciju
- Ilgstoša ņirgāšanās skolā vai darbā, īpaši bez pieaugušo aizsardzības
- Karš, gūsts, cilvēku tirdzniecība, ilgstoša piespiedu nedrošība
Kāpēc „vienkārši aizmirst” nedarbojas?
Ilgstošas traumas pēdas dzīvo ne tikai atmiņās, bet arī ķermenī un automātiskajās reakcijās. Nervu sistēma, kas gadiem darbojusies briesmu režīmā, ir noregulēta izdzīvošanai: tā skenē apkārtni, meklējot draudus, uz konfliktu reaģē kā uz briesmām dzīvībai, bet tuvību uztver kā risku. Šīs reakcijas ieslēdzas ātrāk par apzinātu domu, tāpēc griba un izpratne („zinu, ka tagad esmu drošībā”) tās nesasniedz. Cilvēks var lieliski saprast savu stāstu un tomēr satrūkties, uzsprāgt vai sastingt.
Tam pievienojas kauns, kompleksas traumas kodols: cilvēks, kuram ilgi dara pāri, īpaši bērns, gandrīz neizbēgami secina „problēma esmu es”. Šis secinājums ir aizsargājošs (vainot aprūpētāju bērnam ir pārāk bīstami), taču pieaugušā vecumā tas kļūst par cietumu: neļauj lūgt palīdzību, jo „neesmu pelnījis”, un liek slēpt tieši to, kas visvairāk jāparāda speciālistam. Ja atpazīstat šo mehānismu, ziniet: kauns ir traumas simptoms, un tā mazināšanās ir viens no pirmajiem terapijas rezultātiem.
Kā ārstē kompleksu traumu?
Mūsdienu standarts ir darbs pa posmiem. Pirmais posms ir stabilizācija: cilvēks mācās atpazīt un regulēt emociju viļņus, atgūt drošības sajūtu, sakārtot ikdienas balstus (miegu, ritmu, attiecības). Otrais posms ir traumas pārstrāde: droši un pakāpeniski strādā ar atmiņām (uz traumu vērsta KBT, EMDR, naratīvā ekspozīcijas terapija), līdz tās no „tas notiek atkal tagad” kļūst par „tas bija un ir pagājis”. Trešais posms ir integrācija: attiecību, uzticēšanās un dzīves mērķu atjaunošana. Gaita ir individuāla un ne vienmēr stingri secīga, taču noteikums „vispirms stabilitāte, tad dziļums” ir spēkā visur.
Palīdzību var meklēt pie psihiatra, klīniskā psihologa vai psihoterapeita, kurš strādā ar traumām: jautājiet par pieredzi tieši ar kompleksu traumu. Ja nezināt, ar ko sākt, ģimenes ārsts var palīdzēt ar nosūtījumu. Paralēli palīdz ķermeņa līmeņa prakses (kustības, elpošana, joga: tās nomierina to pašu sistēmu, ko trauma tur spriedzē) un drošas attiecības, kurās nav jāizliekas. Ja jūsu stāsts sākās bērnībā, kopainu palīdzēs ieraudzīt ACE tests un emocionālās pamestības tests; ja reakcijās ir daudz „izslēgšanās”, izpildiet disociācijas testu.
Biežāk uzdotie jautājumi
Ar ko šis tests atšķiras no PTSS un traumatiska notikuma testiem?
PTSS tests (PCL-5) mēra klasiskos posttraumatiskos simptomus pēc DSM-5, traumatiska notikuma ietekmes tests mēra viena konkrēta notikuma pārdzīvojuma stiprumu, bet šis tests, kas izstrādāts pēc SSK-11 kompleksā PTSS apraksta, aptver arī dziļākus slāņus (emocijas, priekšstatu par sevi, attiecības), kas raksturīgi ilgstošai traumai. Ja nezināt, ar ko sākt: viens notikums norāda uz traumatiska notikuma testu, ilgs stāsts uz šo.
Vai kompleksa trauma un C-PTSS ir oficiāla diagnoze?
Jā: kompleksais posttraumatiskā stresa sindroms ir iekļauts SSK-11 (starptautiskajā slimību klasifikācijā) kā atsevišķa diagnoze līdzās klasiskajam PTSS. Amerikāņu DSM-5 klasifikācijā atsevišķas C-PTSS diagnozes nav, tāpēc literatūrā mēdz būt neskaidrības. Diagnozi nosaka psihiatrs.
Mana smagā pieredze bija ļoti sen. Vai vēl ir jēga vērsties pēc palīdzības?
Jā, un tas ir viens no svarīgākajiem faktiem par traumu: terapija strādā ar to, kā pagātne dzīvo jūsu nervu sistēmā tagad, tāpēc tās efektivitāte nav atkarīga no kalendāra. Cilvēki sekmīgi pārstrādā pieredzi pēc 30 un 50 gadiem. „Par vēlu” šajā jomā nepastāv; pastāv tikai „vēl nav sākts”.
Vai kompleksu traumu jauc ar citiem stāvokļiem?
Jā, visbiežāk ar robežstāvokļa personības traucējumiem (pārklājas emociju vētras un grūtības attiecībās), depresiju un trauksmes traucējumiem, dažreiz arī ar ADHD (grūtības ar uzmanību un impulsiem). Atšķirt var tikai speciālists, un tas ir svarīgi, jo ārstēšanas stratēģijas atšķiras. Pirms konsultācijas noderīgi izpildīt vairākus testus un paņemt līdzi to rezultātus.
Vai manas atbildes tiek saglabātas?
Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkprogrammā, atbildes netiek nekur sūtītas un nekur glabātas.
Avoti un metodika
Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.
- Cloitre M. u.c. (2018). The International Trauma Questionnaire: development of a self-report measure of ICD-11 PTSD and complex PTSD. Acta Psychiatrica Scandinavica, 138(6).
- Herman J. L. (1992). Trauma and Recovery: The Aftermath of Violence. Basic Books.
- World Health Organization (2019). International Classification of Diseases, 11th Revision (ICD-11): 6B41 Complex post traumatic stress disorder.
Paldies! Jūsu viedoklis palīdz mums uzlabot vietni.