Radošuma tests
Radošums sen vairs nav tikai mākslinieku darīšana: tā ir spēja radīt jaunas un noderīgas idejas, saskatīt neparastas sakarības un risināt problēmas tur, kur instrukcijas vairs nedarbojas. Tieši to darba devēji gadu no gada min starp pieprasītākajām nākotnes prasmēm, un tieši tas atšķir tos, kas izpilda procesus, no tiem, kas tos izdomā.
Divpadsmit mūsu pašu sagatavoti apgalvojumi aptver jūsu domāšanas ieradumus: ideju daudzumu, ziņkāri, rotaļīgumu, spēju samierināties ar nenoteiktību un drosmi darīt citādi. Tas ir spogulis, kas parādīs jūsu radošā muskuļa stāvokli un izaugsmes virzienus.
Sāciet testu
Pareizu vai nepareizu atbilžu šeit nav, tāpēc atbildiet tā, kā ir patiesībā. Rezultātu redzēsiet uzreiz.
Jūsu atbildes netiek nekur sūtītas un saglabātas, viss notiek tikai jūsu pārlūkprogrammā.
Jūsu iepriekšējie šī testa rezultāti
Rezultāti glabājas tikai jūsu pārlūkprogrammā un netiek nekur sūtīti. Atkārtojot testu ik pēc dažām nedēļām, redzēsiet savas izmaiņas.
Kas ir radošums psiholoģijas skatījumā?
Zinātniskajai radošuma definīcijai ir divi nosacījumi: idejai jābūt jaunai un noderīgai (vai jēgpilnai). Dīvainība vien nav radošums, un arī labums vien bez jaunuma nav. Pētījumu tradīciju aizsāka Džojs Gilfords (Joy Paul Guilford), kurš 1950. gadā nošķīra konverģento domāšanu (atrast vienu pareizo atbildi, to mēra IQ testi) no diverģentās (radīt daudz dažādu atbilžu, un tieši tā ir radošuma dzinējs). Diverģento domāšanu vērtē pēc ideju daudzuma, daudzveidības un oriģinalitātes.
Svarīgi arī tas, ko radošums neprasa: tas neprasa mākslinieka profesiju (radošs var būt arī grāmatvedis, kurš atradis elegantu risinājumu), neprasa īpaši augstu IQ (saikne starp intelektu un radošumu pastāv, bet pēc noteiktas robežas tā vājinās) un neprasa iedvesmas mūzu: pētījumi rāda, ka radošākie cilvēki strādā ritmiski, nevis gaida zibeni. Jūsu domāšanas veidu karti plašāk parādīs intelekta veidu tests.
Trīs mīti par radošumu
Pirmais mīts: „radošums ir iedzimts”. Pētījumi rāda ko citu: diverģentās domāšanas uzdevumu rezultāti uzlabojas no treniņa, un spēcīgākais radošuma personības faktors (atvērtība pieredzei) aug no jaunas pieredzes. Gēni dod starta pozīciju, bet muskulis aug, to lietojot. Otrais mīts: „radošums dzimst no haosa un brīvības”. Paradoksāli, bet ierobežojumi radošumu biežāk rosina nekā nogalina: haiku ir stingrāks par brīvo dzejoli, un labākie risinājumi bieži dzimst no maza budžeta. Pilnīga brīvība paralizē, rāmji fokusē.
Trešais un kaitīgākais mīts: „laba ideja nāk uzreiz”. Radošuma pētījumu klasika (Dīns Saimontons un citi) rāda, ka daudzums rada kvalitāti: labākie radītāji rada visvairāk viduvēju darbu, un tieši no lielās plūsmas iznirst šedevri. Praktiskais secinājums: pirmā ideja gandrīz nekad nav labākā, un „sliktu ideju” radīšana bez vērtēšanas nav laika izšķiešana, bet ceļš uz labajām.
Kā darbojas radošais process: no jautājuma līdz „aha”
Klasiskajam radošā procesa modelim (Grehems Volass) ir četras fāzes, un tās vērts zināt, jo katrai vajag citus apstākļus. Sagatavošanās: apzināts darbs ar problēmu, materiālu vākšana, mēģinājumi. Inkubācija: problēma tiek nolikta malā, bet smadzenes fonā savieno punktus; tieši tāpēc idejas nāk dušā, pastaigā un pirms miega, nevis pie ekrāna. Atklāsme: tas „aha” brīdis, kas šķiet kā maģija, bet patiesībā ir divu iepriekšējo fāžu raža. Pārbaude: idejas izvērtēšana un slīpēšana, kur darbā atgriežas kritiskā domāšana.
Visbiežākā mūsdienu kļūda ir inkubācijas izsvītrošana: katra tukšā minūte tiek aizpildīta ar telefonu, un smadzenēm vairs nav kad savienot punktus. Tāpēc radošuma higiēna sākas ar garlaicības atgriešanu (pastaigas bez austiņām, duša bez steigas) un miegu, kura laikā smadzenes aktīvi nostiprina un pārkārto dienas materiālu. Bet ideju vērtēšanas fāzei noderēs kritiskās domāšanas tests: radošums bez kritikas rada muļķības, kritika bez radošuma nerada neko.
Kā attīstīt radošumu: vingrinājumi, kas darbojas
Pirmkārt: daudzuma treniņi. Regulāri radiet idejas bez vērtēšanas (10 lietojumi kādam priekšmetam, 5 problēmas risinājumi, 3 nosaukumi jebkam): vērtēšanu atslēdz apzināti, jo iekšējais cenzors ir galvenā diverģentās domāšanas bremze. Otrkārt: krustošana. Jaunas idejas ir vecu kombinācijas, tāpēc lasiet grāmatas ārpus savas jomas, runājiet ar citu profesiju cilvēkiem un jautājiet „kā šo problēmu risinātu pavārs / inženieris / bērns?”. Treškārt: ierobežojumu spēles: risiniet problēmu ar pusi budžeta, pusē laika, bez ierastā rīka; rāmji liek domāt jaunā veidā.
Ceturtkārt: droša vide kļūdām. Radošums mirst tur, kur par dīvainu ideju soda, tāpēc (sev un komandai) nošķiriet radīšanas režīmu (visas idejas ir atļautas) no vērtēšanas režīma. Piektkārt: pierakstīšana: idejas ir īslaicīgas, un piezīmju grāmatiņa vai ieraksts telefonā ir radošuma bankas konts. Un sestkārt: ritms iedvesmas vietā: regulārs radošais laiks (kaut vai 20 minūtes) gada laikā dod vairāk nekā mūzas gaidīšana. Ja bremze nav idejas, bet bailes tās parādīt, ieskatieties pašvērtējuma un perfekcionisma testos: radošumam visbiežāk traucē nevis prāta, bet drosmes trūkums.
Biežāk uzdotie jautājumi
Vai radošums ir iedzimts vai iemācāms?
Abi, bet iemācāmā daļa ir lielāka, nekā domā: diverģentās domāšanas rezultāti uzlabojas no treniņiem, un atvērtība pieredzei, kas baro radošumu, aug no jaunas pieredzes. Gēni un temperaments dod startu, bet atšķirību starp „bija ideja” un „radīja” gandrīz vienmēr nosaka ieradumi: daudzums, krustošana, ritms un drosme parādīt.
Mana profesija nav saistīta ar mākslu. Kam man radošums?
Radošums ir problēmu risināšanas prasme, nevis žanrs: tas vajadzīgs sarunās, vecāku lomā, uzņēmējdarbībā, inženierijā un ikdienā, visur, kur instrukcija beidzas ātrāk nekā problēma. Darba tirgus pētījumos tas konsekventi ierindojas starp pieprasītākajām prasmēm tieši tāpēc, ka rutīnas uzdevumus pārņem automatizācija, bet nestandarta uzdevumi paliek cilvēkiem.
Kāpēc labākās idejas nāk dušā?
Inkubācijas dēļ: kad apzinātā uzmanība atslābst (duša, iešana, vienmuļš darbs), smadzeņu noklusējuma režīma tīkls brīvi savieno attālas asociācijas, un „pēkšņi” uzpeld risinājums problēmai, pie kuras strādājāt iepriekš. Praktiskais secinājums: pēc intensīva darba ar problēmu apzināti ieturiet garlaicīgu pauzi bez ekrāna, jo tā ir procesa daļa, nevis slinkums.
Kā objektīvi novērtēt radošumu, ja tests balstās tikai uz manām atbildēm?
Zinātnē izmanto diverģentās domāšanas uzdevumus (kur vērtē ideju daudzumu un oriģinalitāti) un reālu darbu vērtēšanu, bet abām metodēm vajag vērtētājus. Šāds tests parāda domāšanas ieradumus un drosmi, bet patiesākais personīgais mērs ir vienkāršs: cik jaunu lietu esat izdomājuši un īstenojuši pēdējā gada laikā?
Vai manas atbildes tiek saglabātas?
Nē. Visi aprēķini notiek jūsu pārlūkā, atbildes netiek nekur sūtītas un nekur saglabātas.
Avoti un metodika
Testu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Kā veidojam un vērtējam testus, lasiet metodikas lapā.
- Guilford J. P. (1950). Creativity. American Psychologist, 5(9).
- Runco M. A., Jaeger G. J. (2012). The standard definition of creativity. Creativity Research Journal, 24(1).
- Amabile T. M. (1996). Creativity in Context. Westview Press.
Paldies! Jūsu viedoklis palīdz mums uzlabot vietni.