Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Motivējošā intervija: kā atrast motivāciju, kad tās „nav”

Ikviens, kurš mēģinājis pierunāt tuvinieku atmest dzeršanu vai smēķēšanu, zina paradoksu: jo stiprāk spiežat, jo sīvāk cilvēks aizstāv savu ieradumu. Psihologi runā par „labošanas refleksu”: palīdzētāja dabisko vēlmi tūlīt pat visu izlabot un pārliecināt. Kad viens sarunas dalībnieks sāk aizstāvēt pārmaiņas, otram dabiski paliek pretējā loma, un viņš pats sevi pārliecina, kāpēc mainīties nav vajadzības.

Motivējošo interviju Viljams Millers (William Miller) un Stīvens Rolniks (Stephen Rollnick) izveidoja tieši tāpēc, lai šo paradoksu apietu. Tas nav triks un nav manipulācija, bet cieņpilns sarunas veids, kas palīdz cilvēkam sadzirdēt un stiprināt pašam savus argumentus par labu pārmaiņām. Cilvēkus taču visdrošāk pārliecina tie vārdi, kurus viņi izsaka paši.

Kas ir motivējošā intervija?

Metodes pamatā ir šaubu normalizēšana: gandrīz neviens nemainās no simtprocentīgas apņēmības, parasti iekšēji vienlaikus dzīvo gan „gribu atmest”, gan „negribu zaudēt”. Speciālists strādā ar četriem rīkiem: atvērtiem jautājumiem, iejūtīgu atspoguļošanu, apstiprināšanu un kopsavilkumiem, un mērķtiecīgi stiprina tā saukto pārmaiņu runu: paša cilvēka teikumus par vēlmi, spēju, iemesliem un apņemšanos mainīties.

Svarīgs ir gars, bez kura tehnikas nedarbojas: partnerība (nevis eksperts pret pacientu), pieņemšana (cilvēka vērtība nav apspriežama), līdzjūtība un ticība, ka resursi pārmaiņām jau ir cilvēkā. Lēmums vienmēr paliek cilvēka ziņā: motivējošā intervija neaģitē, bet palīdz izšķirties.

Kam tā palīdz? Ko rāda pētījumi

Visspēcīgākie pierādījumi ir atkarību jomā: metaanalīzes (piemēram, Rubak un kolēģi, 2005) rāda, ka motivējošā intervija nozīmīgi palīdz mazināt alkohola lietošanu, atmest smēķēšanu, mainīt ēšanas paradumus un fiziskās aktivitātes, un bieži pārspēj tradicionālu padomu došanu pat vienas vai dažu īsu sarunu laikā.

Metodi plaši izmanto arī ārpus atkarību jomas: ģimenes ārstu praksēs, darbā ar hroniskām slimībām (regulāra zāļu lietošana, dzīvesveids), ar pusaudžiem, kā arī kā ievadu citai terapijai, kad motivācija vēl svārstās. Robeža: tā nav pilnvērtīga psihoterapija, bet sarunas metode par pārmaiņām, tāpēc depresijas vai traumu ārstēšanai ar to vien nepietiek.

Kā notiek saruna?

No malas tā izskatās pēc mierīgas, ziņkārīgas sarunas bez jebkāda spiediena. Speciālists jautā, kas jums patīk jūsu ieradumā (jā, tieši tā), kas nepatīk, kur ieradums nonāk pretrunā ar jūsu vērtībām un plāniem, un uzmanīgi atspoguļo dzirdēto. Biedēšanas, moralizēšanas un birku („jūs esat alkoholiķis”) šeit principā nav.

Bieži izmanto skalas: „Cik jums ir svarīgi mainīties, no 0 līdz 10? Kāpēc 6, nevis 2?” Atbildot cilvēks pats izsaka iemeslus mainīties. Kad lēmums nobriest, kopā sastāda konkrētu plānu, bet tikai tad: plāns pirms lēmuma ir biežākā palīdzētāju kļūda.

Cik ilgi tā ilgst?

Motivējošā intervija pēc būtības ir īsa: no vienas 15 minūšu sarunas ārsta kabinetā līdz 4 sesijām. Pēc tam tā bieži pāriet citā ārstēšanā (atkarību ārstēšanas programmā, KBT, medikamentozā ārstēšanā), kurai tika audzēta motivācija, vai arī pie tās atgriežas pēc paklupiena.

Kā izvēlēties speciālistu?

Motivējošo interviju apgūst psihologi, ārsti, medmāsas un sociālie darbinieki; atkarību jomā šādas apmācības ir ierastas, tāpēc jautājiet tieši. Alkohola, narkotiku vai azartspēļu problēmu gadījumā var vērsties pie ģimenes ārsta vai narkologa, kā arī pie psihologa vai psihoterapeita, kurš strādā ar atkarībām.

Ja to lasāt, domājot par tuvinieku: motivējošās intervijas gars der arī sarunām mājās (jautāt un sadzirdēt, nevis moralizēt), bet būt tuvinieka terapeitam nav iespējams, un tas ir normāli. Ja situācija kļūst bīstama, zvaniet 112, bet emocionālu atbalstu sev varat saņemt Skalbes krīzes tālrunī 116 123 (visu diennakti, bez maksas).

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai motivējošā intervija nav manipulācija?

Nē, un tā ir būtiska atšķirība: manipulācija kalpo manipulētāja mērķiem, bet motivējošā intervija palīdz cilvēkam skaidrāk sadzirdēt pašam savas vērtības un pašam izšķirties, ieskaitot lēmumu nemainīties. Speciālistam nav tiesību uzspiest virzienu, tikai palīdzēt to ieraudzīt.

Ko darīt, ja tuvinieks nemaz negrib mainīties?

Spiediens un ultimāti parasti tikai stiprina aizsardzību. Efektīvāk ir jautāt un klausīties bez moralizēšanas, pamanīt paša cilvēka šaubas un tās respektēt, skaidri pateikt savas jūtas un robežas. Un atcerieties: jūs nevarat mainīt otru, bet varat parūpēties par sevi, tam ir paredzētas tuvinieku atbalsta grupas un konsultācijas.

Vai metode darbojas, ja eju piespiedu kārtā (piemēram, mani nosūtīja darbavieta vai tiesa)?

Tieši šādiem gadījumiem tā arī radīta: motivējošā intervija neprasa sākotnēju motivāciju, tikai piekrišanu parunāties. Pētījumos tā darbojas arī ar klientiem, kuri nav nākuši brīvprātīgi, jo tā necīnās ar pretestību, bet strādā ar to, kas cilvēkam patiešām ir svarīgs.

Avoti un metodika

Lapu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Šī ir izglītojoša informācija, nevis ārstēšanas norādījumi. Kā veidojam saturu, lasiet metodikas lapā.

Citi terapijas virzieni

Stāvokļi, kuros izmanto šo terapiju

Saistītie raksti