Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Disociatīvie traucējumi: kad psihe ieslēdz distanci

SSK-10: F44

Disociācija ir psihes spēja atslēgties: no apkārtnes, no sava ķermeņa, no atmiņām. Tās vieglās formas pazīst ikviens: aizrāvāties ar filmu un nedzirdējāt jautājumu, atbraucāt mājās „uz autopilota” un neatceraties ceļu. Tā ir normāla psihes daļa, nevis slimība.

Par traucējumiem runā tad, ja atslēgšanās kļūst bieža, nekontrolējama un traucē dzīvot: zūd atmiņas par svarīgām dzīves epizodēm, pasaule pastāvīgi šķiet nereāla, bet savas darbības tiek vērotas it kā no malas.

Galvenās disociatīvās pieredzes formas

Klīniskajā praksē izšķir vairākus veidus:

  • Depersonalizācija: sajūta, ka vērojat sevi no malas, ķermenis vai balss šķiet sveši
  • Derealizācija: pasaule šķiet nereāla, it kā aiz stikla, miglā vai filmā
  • Disociatīvā amnēzija: zūd atmiņa par svarīgiem notikumiem vai laika posmiem, un to nevar izskaidrot ar parastu aizmāršību
  • Identitātes fragmentācija: smagākā un retākā forma, kad it kā pastāv atsevišķas personības daļas (disociatīvie identitātes traucējumi, DID)

Saistība ar traumu un stresu

Disociācija visbiežāk ir aizsargmehānisms: ja pieredze ir pārāk smaga, psihe rada distanci no tās. Īsas depersonalizācijas epizodes mēdz rasties panikas lēkmju vai stipra stresa laikā, pēc bezmiega naktīm, un tas pats par sevi neliecina par traucējumiem.

Pastāvīga un izteikta disociācija visbiežāk ir saistīta ar traumatisku pieredzi, it īpaši ilgstošu bērnībā. Tāpēc disociatīvie traucējumi bieži sastopami kopā ar posttraumatiskā stresa traucējumiem un tiek ārstēti līdzīgi.

Svarīga robeža: pieredze nav diagnoze

Internetā ir populāri disociatīvu pieredzi uzreiz saistīt ar disociatīvajiem identitātes traucējumiem. Patiesībā DID ir reti sastopami, un tos diagnosticē tikai speciālists pēc rūpīgas izvērtēšanas, vispirms izslēdzot daudz biežākus cēloņus: trauksmi, depresiju, miega trūkumu, vielu ietekmi, neiroloģiskas slimības. Bieža disociatīvā pieredze ir iemesls aprunāties ar speciālistu, nevis pašam sev piedēvēt retu diagnozi.

Kas palīdz?

Ārstēšanas pamatā ir psihoterapija, kas strādā ar traumas apstrādi un emociju regulēšanu. Ikdienā palīdz iezemēšanās paņēmieni, kas atgriež šeit un tagad: metode 5-4-3-2-1 (piecas lietas, ko redzat, četras, ko jūtat ar tausti, trīs, ko dzirdat, divas, ko saožat, viena, ko jūtat ar garšu), auksts ūdens uz plaukstu locītavām, kāju spiešana pret grīdu, lēna izelpa.

Ja pieredze biedē vai rodas domas par sevis savainošanu, zvaniet uz krīzes tālruni 116 123 (visu diennakti, bez maksas), bet akūtas briesmas gadījumā uz 112.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai sapņošana nomodā un „autopilots” ir disociācija?

Jā, bet normāla: šādas vieglas formas piedzīvo gandrīz visi, un tās neliecina par traucējumiem. Robeža ir tur, kur atslēgšanās ir bieža, nekontrolējama un traucē dzīvot: zūd atmiņa, cieš darbs un attiecības.

Vai disociācija ir bīstama?

Pats stāvoklis nav bīstams, lai gan var stipri biedēt (it īpaši depersonalizācija, ko cilvēki jauc ar „prāta zaudēšanu”). Risks ir saistīts ar cēloni: ja disociācija slēpj traumu vai to pavada domas par sevis savainošanu, palīdzība nepieciešama nekavējoties.

Vai mūsu tests var noteikt disociatīvos traucējumus?

Nē. Tests, kas veidots pēc DES-II, parāda, vai jūsu disociatīvās pieredzes biežums ir lielāks nekā parasti un vai ir vērts vērsties pie speciālista. Diagnozi nosaka tikai psihiatrs.

Avoti un metodika

Lapu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Šī ir izglītojoša, nevis diagnostiska informācija. Kā veidojam saturu, lasiet metodikas lapā.

Terapijas, ko izmanto šī stāvokļa ārstēšanā

Saistītie traucējumi

Saistītie raksti