Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Selektīvais mutisms: bērns, kurš runā tikai mājās

SSK-10: F94

Selektīvais mutisms ir trauksmes traucējumi, kad bērns, kurš mājās ar tuviniekiem runā brīvi, noteiktās situācijās (bērnudārzā, skolā, ar svešiniekiem) pastāvīgi nerunā mēnesi vai ilgāk. Svarīgākais vārds šeit ir „nespēj”, nevis „negrib”: runu aizslēdz trauksme, līdzīgi kā skatuves bailes aizžņaudz kaklu pieaugušajam.

Biežākā kļūda ir uzskatīt to par spītību vai nepieklājību un spiest („pasveicini!”). Spiediens trauksmi palielina, un līdz ar to padziļinās arī klusums.

Kā atpazīt selektīvo mutismu?

Raksturīgā aina, kas visbiežāk izceļas, kad bērns sāk iet bērnudārzā:

  • Mājās bērns ir runīgs, bet noteiktās vietās pastāvīgi klusē mēnesi vai ilgāk
  • Klusums nav atkarīgs no „noskaņojuma”, bet no situācijām un cilvēkiem
  • Bērns sazinās ar žestiem, čukstiem vienam cilvēkam, rakstot
  • Ķermenis nodod trauksmi: sastingusi poza, nolaists skatiens, „sasalusi” seja
  • Bērns prot runāt: valodas attīstība atbilst vecumam (lai gan valodas grūtības var būt vienlaikus)

Ko nedarīt (lai gan ļoti gribas)?

Stratēģijas, kas šķiet loģiskas, bet problēmu padziļina:

  • Spiest, kaunināt vai solīt atlīdzību par runāšanu: tas palielina spriedzi un trauksmi
  • Runāt bērna vietā visur un vienmēr: uz brīdi glābj, bet ilgtermiņā nostiprina klusumu
  • Atbildēt apkārtējiem „viņš nerunā” bērna klātbūtnē: tas kļūst par identitāti
  • Gaidīt, „kamēr izaugs”: bez palīdzības mutisms mēdz nostiprināties, bet agrīna palīdzība ir visiedarbīgākā

Kas palīdz?

Ārstēšanas pamatā ir pakāpeniska iedrošināšana runāt mazos, trauksmes lielumam pielāgotos soļos: no rotaļas bez vārdiem, caur skaņām un čukstiem uzticamam cilvēkam, līdz vārdiem arvien plašākā lokā. Strādā komandā: vecāki, pedagogi un psihologs vienojas par vienotu taktiku bez spiediena (piemēram, jautājumi, uz kuriem var atbildēt ar darbību, un nekāda „pasaki skaļāk”).

Kur vērsties: pie bērnudārza vai skolas psihologa, ģimenes ārsta, bet izvērtēšanai un ārstēšanas plānam pie bērnu psihiatra vai klīniskā psihologa.

Vēstījums vecākiem

Selektīvais mutisms nav jūsu audzināšanas kļūda un nav bērna rakstura trūkums: tie ir ārstējami trauksmes traucējumi, kas bieži iet roku rokā ar vispārēju lielu jūtīgumu vai sociālo trauksmi ģimenē. Jūsu loma nav piespiest runāt, bet mazināt spriedzi: silti pieņemt jebkuru saziņas veidu un svinēt mazus soļus, kas no malas šķiet smieklīgi niecīgi, bet bērnam ir varonīgi.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kā selektīvais mutisms atšķiras no kautrības?

Ar apmēru un pastāvību: kautrīgs bērns iesilst stundas vai dienas laikā, bet mutisma gadījumā klusums konkrētās situācijās saglabājas mēnešiem, neatkarīgi no iesilšanas. Kautrība netraucē funkcionēt, mutisms traucē.

Vai tas ir saistīts ar autismu?

Tās ir dažādas lietas: mutisma gadījumā saziņas prasmes mājās ir pilnvērtīgas, un klusums atkarīgs no situācijas. Autisma spektra iezīmes ir redzamas visās vidēs. Dažreiz tie ir vienlaikus, tāpēc izvērtēšanu veic speciālists.

Vai selektīvais mutisms mēdz būt pieaugušajiem?

Mēdz, visbiežāk kā no bērnības ieildzis stāvoklis vai kā spēcīgas sociālās trauksmes daļa. Ārstēšanas loģika ir tā pati: pakāpeniski soļi un darbs ar trauksmi, bieži kopā ar sociālās trauksmes terapiju.

Avoti un metodika

Lapu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Šī ir izglītojoša, nevis diagnostiska informācija. Kā veidojam saturu, lasiet metodikas lapā.

Terapijas, ko izmanto šī stāvokļa ārstēšanā

Saistītie traucējumi

Saistītie raksti