Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Stostīšanās: kas to izraisa un kā patiešām palīdzēt

Stostīšanās ir runas plūduma traucējumi: skaņu un zilbju atkārtošana, stiepšana vai aizķeršanās, kad vārds it kā nobloķējas. Tā gandrīz vienmēr sākas bērnībā, visbiežāk 2-5 gadu vecumā, kad runa attīstās lēcieniem, un zēniem tā ir vairākas reizes biežāka.

Divi svarīgākie fakti pirms visiem mītiem: stostīšanās ir ar neiroloģisku un bieži iedzimtu pamatu, to neizraisa izbīlis, vecāku kļūdas vai kautrība; un lielākā daļa bērnu, kuri sākuši stostīties (aptuveni trīs no četriem), runas raitumu atgūst, īpaši tad, ja palīdzību saņem laikus.

Kā izpaužas stostīšanās?

Līdzās dzirdamajam runas neraitumam bieži ir arī neredzamā puse:

  • Skaņu vai zilbju atkārtošana (ka-ka-kad), stiepšana (mmmamma), klusas aizķeršanās
  • Sasprindzinājums sejā un kaklā, mirkšķināšana, galvas kustības, cenšoties „izlauzties cauri”
  • Vārdu aizstāšana ar vieglākiem un teikumu pārveidošana runāšanas laikā
  • Izvairīšanās no situācijām: zvanīšanas pa tālruni, atbildēšanas stundā, iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem
  • Bailes runāt un kauns, kas bieži nomoka vairāk nekā pašas aizķeršanās

Vecākiem: kad vērsties un ko nedarīt

Īslaicīgs runas neraitums runas straujākās attīstības laikā ir raksturīgs daudziem bērniem. Pie logopēda vērts vērsties negaidot, ja stostīšanās turpinās ilgāk par 6-12 mēnešiem, ja tā sākusies pēc 3,5 gadu vecuma, ja ģimenē ir stostītāji, ja redzams sasprindzinājums un piepūle vai bērns sāk izvairīties runāt. Agrīnajai palīdzībai (piemēram, Lidkombas tipa programmām) ir vislabākie pierādījumi.

Ko nedarīt: nepabeigt vārdus bērna vietā, neteikt „apstājies, ieelpo, runā lēnāk”, nelikt atkārtot „skaisti”. Tas viss palielina spiedienu, bet spiediens stostīšanos pastiprina. Kas palīdz: lēnāka un mierīgāka pašu pieaugušo runa, pauzes sarunā, acu kontakts un uzmanība saturam („cik interesanti!”), nevis formai, kā arī ikdienas nesteidzīgs sarunu laiks.

Palīdzība pieaugušajiem

Pieaugušajiem stostīšanās pilnībā izzūd reti, taču spēja to vadīt un dzīves kvalitāte var mainīties ļoti būtiski. Logopēdi māca runas plūduma tehnikas (lēnāku runas sākumu, maigu balss uzsākšanu) un stostīšanās modificēšanu (aizķerties mierīgi, bez cīņas). Tā kā lielāko kaitējumu bieži nodara nevis pašas aizķeršanās, bet bailes no tām un izvairīšanās, darbam dabiski pievienojas kognitīvi biheiviorālā terapija: sociālās trauksmes mazināšana, pakāpeniska atteikšanās no izvairīšanās.

Palīdz arī kopiena: stostītāju pašpalīdzības grupas un atklāta stostīšanās atzīšana („es dažreiz stostos, uzgaidiet mani”), kas paradoksālā kārtā atbrīvo runu vairāk nekā slēpšana. Ar stostīšanos vērsieties pie logopēda, bet bailēm runāt var palīdzēt psihologs vai psihoterapeits.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai stostīšanos izraisa izbīlis?

Nē, tas ir mīts: stostīšanās rodas no runas motorikas vadības īpatnībām, kurām ir ģenētisks un neiroloģisks pamats. Stress un uztraukums var īslaicīgi pastiprināt runas neraitumu (tāpat kā nogurums), taču tie nav cēlonis, bet gan pastiprinātājs.

Kāpēc cilvēks dziedot nestostās?

Dziedāšana, runāšana korī vai citā balsī izmanto nedaudz citus runas vadības ceļus un ritmu, tāpēc runas plūdums uz laiku uzlabojas. Tā ir normāla parādība, nevis pierādījums, ka cilvēks „var, ja grib”.

Vai pieaugušajam vēl ir vērts meklēt palīdzību?

Jā. Pat ilggadēja stostīšanās padodas logopēdiskam darbam, bet bailes runāt un izvairīšanās padodas psihoterapijai: daudziem izdodas brīvi runāt pa tālruni, uzstāties un vadīt komandu. Mērķis nav nevainojams runas plūdums, bet runa, kas netraucē dzīvot.

Avoti un metodika

Lapu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Šī ir izglītojoša, nevis diagnostiska informācija. Kā veidojam saturu, lasiet metodikas lapā.

Saistītie traucējumi

Saistītie raksti