Pāriet uz saturu
VisiTesti.lv

Psihodrāma: kad dzīves situācijas izspēlē, nevis pārrunā

Par sāpīgu sarunu ar tēvu var stāstīt stundu un palikt droši paslēpies aiz vārdiem. Bet to var arī izspēlēt: iekārtot skatuvi, apsēdināt „tēvu” un pateikt viņam to, kas palika neizteikts, tad samainīties lomām un sadzirdēt sevi ar viņa ausīm. Ķermenis, balss un jūtas šādā brīdī pasaka vairāk nekā garas pārrunas.

Šo metodi 20. gadsimta 20. gados radīja ārsts Džeikobs Levijs Moreno, grupas psihoterapijas aizsācējs. Psihodrāmas pamatā ir viņa pārliecība, ka cilvēks atveseļojas, atgūstot spontanitāti: spēju vecā lomā izspēlēt jaunu atbildi.

Kas ir psihodrāma?

Klasiskai psihodrāmas sesijai ir skaidra struktūra un lomas: protagonists (grupas dalībnieks, kura tēmu izstrādā), vadītājs (psihodrāmas terapeits, ko sauc par režisoru), palīg-ego (grupas dalībnieki, kas spēlē svarīgus cilvēkus) un skatītāji. Galvenās tehnikas:

  • Lomu maiņa: jūs nostājaties otra cilvēka vietā un atbildat no tās; tā ir psihodrāmas sirds, kas trenē spēju ieraudzīt situāciju ar otra acīm
  • Dublēšana: cits grupas dalībnieks nostājas jums aiz muguras un skaļi izsaka to, kas, iespējams, paliek nepateikts („bet patiesībā man sāp”), bet jūs precizējat
  • Spogulis: ainu uz brīdi izspēlē citi, bet jūs vērojat sevi no malas
  • Pārreālitāte: izspēlē to, kas dzīvē nav iespējams, piemēram, sarunu ar mirušu tuvinieku vai ar sevi bērnībā

Kam tā palīdz? Ko rāda pētījumi

Psihodrāmu izmanto darbā ar attiecību grūtībām, neizteiktām jūtām, sērām, sociālo trauksmi un pašvērtējuma tēmām, kā arī apmācībās un organizācijās. Tās elementi (lomu spēles, tukšā krēsla tehnika) jau sen dzīvo citos virzienos: no geštalta līdz uzvedības mēģinājumiem KBT.

Godīga pierādījumu aina: kontrolētu pētījumu ir maz, un tie ir nelieli, bet pārskati (piemēram, Kipera un Ričija metaanalīze, 2003) rāda pozitīvu vidēja lieluma ietekmi, visspēcīgāko tieši lomu maiņas un dublēšanas tehnikām. Tāpēc godīgi ir izvēlēties psihodrāmu kā uz pārdzīvojumu balstītu ceļu personīgajai izaugsmei un attiecību tēmām, bet, ja ir skaidra diagnoze, apvienot to ar labāk izpētītu ārstēšanu.

Vērts zināt: metode ir emocionāli intensīva. Labā grupā intensitāti dozē, nevienu nepiespiež būt protagonistam, un pēc katras izspēles atvēl laiku dalīšanās brīdim un nomierināšanai.

Kā notiek sesija?

Sesijai ir trīs fāzes. Iesildīšanās: grupa iesilst ar kustībām, īsiem vingrinājumiem, tēmu apzināšanu, un tiek izvēlēts protagonists. Darbība: iekārto skatuvi (krēsli un priekšmeti apzīmē vietu un cilvēkus), izspēlē ainu ar lomu maiņu un dublēšanu, meklējot nevis teatralitāti, bet īstas jūtas un jaunu atbildi. Dalīšanās: grupas dalībnieki stāsta, ko aina aizskāra viņu pašu dzīvē; padomi un vērtējumi ir aizliegti.

Aktiera prasmes nav vajadzīgas nekādas: ainas izspēlē ar saviem vārdiem, un „nospēlēt slikti” nav iespējams, jo jūs spēlējat savu patiesību.

Cik ilgi tā ilgst?

Psihodrāmas grupas visbiežāk ir ilgstošas: tās pulcējas reizi nedēļā uz 2-3 stundām no pusgada līdz vairākiem gadiem, jo katrā sesijā dziļi strādā ar vienu vai diviem protagonistiem, bet pārējie aug, vērojot un daloties. Ir arī intensīvi nedēļas nogales semināri atsevišķām tēmām.

Kā izvēlēties speciālistu?

Psihodrāmas terapeitus parasti sagatavo vairākus gadus ilgās pēcdiploma programmās, tāpēc jautājiet par pabeigtu psihodrāmas apmācību, klīnisko izglītību un supervīziju, un pārbaudiet, vai speciālists ir iekļauts profesionālajā reģistrā vai profesionālās asociācijas sarakstā.

Pirms apņematies piedalīties, palūdziet ievadsarunu: pārrunājiet grupas sastāvu, noteikumus un to, cik ilgi drīkstēsiet tikai vērot.

Biežāk uzdotie jautājumi

Neprotu spēlēt teātri un baidos no skatuves. Vai psihodrāma nav man?

Aktiera prasmes nav vajadzīgas: jūs runājat ar saviem vārdiem par savu dzīvi, un grupa nav publika, kas vērtē, bet ceļabiedri, kas pēc ainas dalās ar savu līdzīgo pieredzi. Neviens nepiespiež būt protagonistam: var ilgi piedalīties tikai palīglomās un dalīšanās brīžos, arī tas dziedina.

Ar ko psihodrāma atšķiras no drāmas terapijas?

Psihodrāma izspēlē īstas protagonista dzīves ainas, un tai ir stingra Moreno struktūra. Drāmas terapija strādā brīvāk: caur izdomātiem tēliem, pasakām, improvizācijām, kur personiskā tēma tiek skarta netieši. Psihodrāma ir tiešāka un intensīvāka, drāmas terapija ir drošāka tiem, kas labprātāk slēpjas aiz metaforas.

Vai ir droši izspēlēt sāpīgas ainas?

Ar kvalificētu vadītāju jā: intensitāti dozē, ainu vienmēr var apturēt, un pēc darbības atvēl laiku, lai atgrieztos mierā. Svaigas traumas ainas psihodrāmā neizspēlē tieši: strādā caur piesardzīgākām formām, ko sedz aizsargājošas metaforas.

Avoti un metodika

Lapu sagatavoja VisiTesti.lv redakcija, balstoties uz zemāk norādītajiem avotiem. Šī ir izglītojoša informācija, nevis ārstēšanas norādījumi. Kā veidojam saturu, lasiet metodikas lapā.

  • Kipper D. A., Ritchie T. D. (2003). The effectiveness of psychodramatic techniques: a meta-analysis. Group Dynamics: Theory, Research, and Practice
  • Moreno J. L. (1946). Psychodrama, First Volume. Beacon House

Citi terapijas virzieni

Stāvokļi, kuros izmanto šo terapiju

Saistītie raksti